1. Galvenās vajadzības komunikācijā
Komunikācija (lat. communicatio < lat. communicare < aprunāties, dalīties domās, sazināties). D. Edeirs komunikāciju traktē kā procesu, kur ar vispārēju simbolu palīdzību tiek veikta domu apmaiņa starp cilvēkiem, tādējādi akcentējot simbolu nozīmi komunikācijas procesā. Komunikācija ir informācijas (ideju, viedokļu) apmaiņa starp divām vai vairākām personām vai grupām, kas tiek realizēta, izmantojot atbilstošus simbolus.
Komunikāciju var raksturot no dažādiem aspektiem:
Komunikācija ir saskarsme, kas sociālpsiholoģiskajā pieejā tiek definēta kā tiešs vai netiešs sazināšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzmanību, emocijas, nostādni un attieksmi, aktivitātes pakāpi un darbību;
Komunikācija ir domu jeb, precīzāk, informācijas apmaiņas process – secīga darbību virkne kādu rezultātu sasniegšanai;
Komunikācijā ir iesaistītas vismaz divas personas (fiziskas, juridiskas);
Efektīva komunikācija ir orientēta uz savstarpēju saprašanos.
Galvenās vajadzības komunikācijā:
Iegūt nepieciešamo informāciju;
Pārliecināt kādu personu un likt tai darboties;
Vienoties par veicamajām aktivitātēm;
Mainīt padoto uzvedību;
Uzturēt partneru attiecības;
Dalīties esošajās zināšanās un radīt jaunas.
Kādas iespējas komunikācija dod?
INFO – dot/saņemt informāciju
VIEDOKĻI – veidot viedokļus
ZINĀŠANAS
PIEREDZI
SAPRATNI
IZKLAIDI – uzturēt attiecības
REPRODUKCIJU – ietekmēt citus
EMOCIJAS – atpūsties
Cilvēka vajadzības pēc komunikācijas:
Sevis identificēšana
Sociālās vajadzības
Pašrealizācija sabiedrībā
Fiziskās labsajūtas uzlabošana
Komunikācijas funkcijas:
Vides uzraudzība
Korelācija (dažādu procesu salīdzināšana konkrētā vidē)
Socializācija
Izklaide
Komunikācija notiek starp:
Indivīdiem
Grupām
Organizācijām
Sociālajiem slāņiem
Nācijām
Valstīm
Pasaules reģioniem
Komunikācija mainās atkarībā no:
Komunikācijā iesaistīto vienību skaita
Komunikācijas kompleksuma
Distances telpā
Laika
Komunikācijas formula (pēc Lasvela) Karls Lasvels
…