Starppersonu pielāgošanās teorijas. Interese par to, kāpēc indivīdi, kas iesaistīti sociālā mijiedarbībā, pārveido savu verbālo un neverbālo uzvedību, atbildot uz savstarpējām darbībām, veicinājusi vairākus pētniecības darbus, kuru rezultātā izveidojušās starppersonu pielāgošanās teorijas. Līdzsvara teorija jeb piederības konflikta teorija ( Argyle un Dean, 1965.) ierosināja, ka, kad cilvēki savstarpēji komunicē, esot nepiemērotā attāluma vienam no otra, tie, kas jūtas nedroši, izrādīs kompensējošu uzvedību, piemēram, izvairīšanās no acu kontakta. Indivīdi vēlas līdzsvarot to nepieciešamību pēc piederības un personīgās neatkarības, taču, kad šis līdzsvars ir izjaukts, tie veic darbības, kas to atjaunotu. Runas pielāgošanas teorija ( Giles un Powesland, 1975.) – runas veida, piemēram, dialekta vai akcenta izmaiņa, lai pielāgotu to sarunas partnera/u runas stilam, veicinot vienotības un piederības sajūtu, vai, lai akcentētu unikālu individuālo vai grupas identitāti. Šī teorija ir par pamatu komunikācijas pielāgošanas teorijai, kas papildus ietver citus runas stila parametrus. Tādu teoriju apvienojums kā tuvuma pārkāpšanas teorija, gaidu pārkāpšanas teorija u.c. par primāru izcēla nevis savstarpējību un kompensēšanu, bet gan stimulēšanu, kas nosaka, kurš mijiedarbības modelis būs attiecīgajā situācijā.1 …