Komunikācija ir process, kura rezultātā ir jāpanāk viennozīmīga komunikācijas ziņojuma uztvere un tā ir virzīta uz noteiktiem subjektiem. Komunikācija izšķir vairākus aspektus:
1. Universāls – plašs pielietojums, komunikācija tiek aplūkots kā sakars starp jebkuru objektu materiālajā un garīgajā pasaulē
2. Tehnisks – komunikācija kā ziņojuma, informācijas, materiālā vai ideālā objekta pārnešana no vienas vietas uz citu – telpiskā komunikācija
3. Sociāls – apzīmējot un raksturojot daudzveidīgus sakarus un attiecības starp cilvēkiem sabiedrībā - sociālā komunikācija – specifiska cilvēku mijiedarbība informācijas nodošanā, kas tiek īstenota ar valodas un citu zīmju sistēmu palīdzību( vārdi, bildes).1
Komunikācija nav tikai savstarpējās informācijas nodošana. Tā ietver noteiktu shēmu, kas sastāv no daudziem elementiem. Komunikācijas sākumposmā ir informācijas avots jeb ziņotājs, kura ziņu ietekmē tā komunikācijas spējas, attieksme, zināšanas, kultūras un sociālās sistēmas ietekme. Tālāk ziņotājs kodē ziņu, kas sastāv no koda, struktūras, elementiem, satura un apstrādes. Ziņa tiek nodota caur kanālu, kas savukārt var tikt realizēts vairākos veidos: ziņa var tikt nodota caur dažādiem maņu orgāniem, līdz ar to tā var būt klausāma, redzama, sajūtama, saožama un nogaršojama. Saņēmējs ziņu dekodē, ko savukārt ietekmē saņēmēja komunikācijas spējas, attieksme, zināšanas, kultūras un sociālās sistēmas ietekme.
…