Ir iespējams ļoti daudzos veidos definēt, kas ir komunikācija un tai var pastāvēt vairāki veidi. Pats vārds komunikācija nozīmē – padarīt kopīgu, saistīt, sarunāties. Komunicējot ar personu vai grupām, mēs apmaināmies ar savām zināšanām un domām, tādējādi parādot savas emocijas un attieksmi. Jebkura komunikācija ietver sūtītāju, kanālu, vēstījumu, saņēmēju, attiecības starp sūtītāju un saņēmēju, efektu, kontekstu, kurā notiek komunikācija, tempa apjomu, uz kuru attiecas vēstījums, nodomu jeb nolūku (mērķi), lai komunicētu vai saņemtu.
Taču, kā uzskata Šanons un Vīvers, viņu teorija ir visvairāk piemērota tam, kā apzīmēt un izskaidrot visus jautājumus, kas attiecas uz cilvēcīgu komunikāciju. Šenona un Vīvera pamata modelis par komunikāciju ir vienkāršs lineārs process. Šis modelis vienkāršoti savieno vairākus atvasinājumus, kas sanāk lineāri. Lineārais process sākas no informācijas avota, pēc tam ir kāds, kas to sākuma informāciju pārraida ar kādu signālu, tad, protams, ir kāds šīs informācijas saņēmējs un tad arī ir komunikācijas galamērķis.
Šie abi teorētiķi arī raksturo trīs problēmu līmeņus, kas var rasties komunikācijas laikā. Pirmais no tiem ir A līmenis – tehniskās problēmas, kur vienkāršotā veidā varētu attīstīt šī moduļa izskaidrošanu. Otrais līmenis ir B – semantiskās problēmas – to ir vienkārši izskaidrot, bet grūti atrisināt un aptver to nozīmi visā pasaulē, arī šī problēma var skart kulturālā ziņā darbā. Un trešais līmenis ir C – iedarbīguma problēma – viņi saskata arī vēl to, ka komunikācija var būt kā manipulācija vai aģitācija.
…