1.1. Komunikācijas jēdziena vēsturiskais koncepts
Sazināšanās ir neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa. Pat dzīvojot izolācijā, ikviens „sarunājas” pats ar sevi domās. Savu sazināšanās spēju izprašana un attīstīšana ir viena no galvenajām cilvēka dzīves iemaņām.
Mūsdienās indivīdu savstarpēja sazināšanās ir neizbēgama. Lielākā daļa cilvēku 80-90% no sava nomoda laika pavada kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, jo caur sazināšanās procesu apzinās, kas esam mēs paši un kā raksturojam sevi citiem, tas ir vienkāršākais instruments kā rast ceļu pasaulē.1 Tātad var apgalvot, ka komunikācija ir viena no būtiskākajiem sociālajiem procesiem.
Komunikācija ir process, kas sākās pirms cilvēki iemācījās rakstīt vai izrunāt vārdu „komunikācija”. Tā pārveidojās no vienkāršas ķermeņa valodas un senajiem bilžu rakstiem klintīs uz tādiem, labi attīstītiem komunikācijas kanāliem kā telefons, televīzija un vispasaules interneta tīkls.2
Komunikācija sākās ar valodu, īpašu spēju, kas nodrošināja cilvēku sabiedrības attīstību. Jebkuru ziņu, neatkarīgi no tās sarežģītības pakāpes, ar valodas palīdzību var izplatīt starp cilvēkiem noteiktā attālumā – kādā telpā, pulcēšanās vietā vai nelielā klajumā. Senajos laikos heraldiem bija īpaša ikgadēja sacensība, lai noskaidrotu, kurš no tiem spēj izkliegt saprotamu ziņu vislielākajā attālumā. Tomēr pasaules rekords ir mazāks nekā 100 metri.
Komunikācijas vēsture sākās ar cilvēces vēlēšanos uzlabot sazināšanos, neizmantojot kliegšanas metodi. Tādējādi radās viena no efektīvas sazināšanās formām - rakstība. Ziņas, kas uzrakstītas uz akmens pīlāriem sniedza informāciju daudzus gadsimtus, bet tā nav efektīva metode, ja ziņa jānodod lielākā attālumā. Sistēma kopumā ir daudz efektīvāka, ja šī ziņa var ceļot. Rezultātā komunikācijas paketei ir nepieciešams vēl viens elements – pārnēsājams rakstāmmateriāls, ko sauc par papirusu.
Rakstītu ziņu sūtīšana ir agrīno civilizāciju valdības pamatiezīme. Lielāko daļu zināšanu par senajiem laikiem arheologi iegūst no šādu ziņu arhīviem. …