Patoģenēze
Ateroskleroze sākas ar endotēlija bojājumu, ko izraisa brīvie radikāļi, hipoksija, endotoksīni, cigarešu dūmu produkti, toksiskie metabolisma produkti – homocisteīns (rada skābekļa radikālu veidošanos, kas savukārt rada endotēlija bojājumu) un citi faktori. Smēķēšanas dēļ samazinās endotēlija prostaciklīnu veidošanos un palielinās leikocītu salopšana pie endotēlija šūnām. Pētījumā Bazzano LA, u.c. 2003 parāda, ka pastāv cieša saistība starp smēķēšanu un paaugstinātu C-reaktīvā proteīna, fibrinogēna un homocisteīna līmeni.
Hemodināmiskie spēki - lokālas plūsmas pārmaiņas - turbulence, izraisa alterāciju, kas sekmē agrīnu ateroģenēzi. Lamināra plūsma dominē vietās, kam nav raksturīga agrīna ateroģenēze. Infekcijas - citomegālovīruss un Chlamydia pneumoniae tieši bojā endotēlija šūnas.
Kairinātas endotēlija šūnas sāk pastiprināti ekspresēt adhēzijas molekulas – ICAM-1 (intracelullārā adhēzijas molekula) un VCAM-1 (angļu val. Vascular Cell Adhesion Molecule - 1). Šīs molekulas nodrošina monocītu un limfocītu piesaistīšanos asinsvada sieniņai ar turpmāku migrāciju veidojošā pangā. Aktīvie leikocīti, makrofāgi un endoteliocīti izdala citokīnus (PDGF, TGF - beta), kuri veicina miocītu migrāciju uz intīmu un turpmāku proliferāciju. Normālas endotēlijšūnas parasti ir rezistentas pret liekocītu salipšanu veicinošiem faktoriem. Vienmērīgs piesaistes un koncentrācijas fenomens vērojams iekaisuma skartos audos, taču tas raksturīgs postkapilārām vēnulām, nevis artērijā. Hiperholesterinēmijas gadījumā agrīni sākas leikocītu adhēzija un diapedēze iekšējā slāņa, kur sākas lipīdu uzkrāšanās un putu šūnu veidošanās.
Iekaisumam tiek piedēvēta nozīme aterosklerotiskās pangas veidošanās un destabilizācijas procesā, tādēļ depresija var būt nopietns aterosklerozes riska faktors. Psiholoģisks stress un depresija tiek saistīti ar interleikīna-1, IL-6 un akūtās iekaisuma fāzes proteīnu - ceruloplazmīna, alfa-1-antitripsīna un C reaktīvā proteīna (CRP) - palielinātu koncentrāciju plazmā. Iespējams, paaugstināts stresa līmenis un depresija var veicināt arī latentā stāvoklī persistējošu vīrusu aktivizēšanos, kas savukārt var izraisīt iekaisuma kaskādes reakciju. Ka arī depresiju saista ar tādām dzīvesveida un uzvedības īpatnībām, kas palielina risku aterosklerozes attīstībai. Depresijas pacientiem raksturīga paaugstināta hipotalāma-hipofīzes-virsnieru ass aktivitāte, kas izraisa paaugstinātu kortizola līmeni un pastiprinātu simpātisko aktivitāti. Kortikosteroīdiem ir aterogēns efekts un tie var arī paaugstināt holesterīna un brīvo taukskābju līmeni asinīs.
Aterosklerozes morfoloģija ir atkarīgā no tā, kura stadija prevalē pangā. Tieksme plīst ir pangām ar lielu lipīdu serdi, mazu gludās muskulatūras šūnu blīvumu, lielu makrofāgu
daudzumu, plānu fibrozo kapsulu, kurā ir dezorganizēts kolagēns un augsta audu faktoru koncentrācija. Pangas plīsums rodas dažādu faktoru kombināciju rezultātā. Aktīva ruptūra iespējams ir saistīta ar makrofāgu proteolītisko enzīmu sekrēciju, kas novājina fibrozo
kapsulu. Pasīva pangas ruptūra ir saistīta ar fizikālo spēku iedarbību fibrozās kapsulas vājākajā vietā, kas lielā mērā atbilst fibrozās kapsulas visplānākajai vietai pangas un blakus esošās „normālās” sienas savienojuma vietā. Pangas stabilitāte ir atkarīga no apkārtesošās sienas sprieguma, lipīdu serdes lokalizācijas, lieluma un sastāva, kā arī plūsmas iedarbības uz pangas lūmena virsmu. Makrofāgu infiltrācija ir uzskatāmi novērota pētījumos: plīsušās pangās makrofāgu daudzums ir 6 – 9 reizes lielāks nekā stabilās pangās.
…
