Lielākā daļa intelekta testu nosaka analītisko intelektu, un ikviens testa jautājums tiek izstrādāts saskaņā ar skaidru, iepriekš paredzētu atbildi. Taču bieži vien iespējamas vairākas „pareizas” atbildes, un dažas ir „labākas” par citām. Atklātā tipa jautājumiem iespējams biežāk sniegt neparastas un agrāk nebijušas atbildes. Atbildes, kas ir neparastas un jaunas, praktiski izmantojamas un labākas par pārējām, uzskatāmas par radošām. Roberts Stenbergs apgalvo, ka radošās spējas ir daļa no intelekta un, lai intelekta tests būtu pilnīgs, tajā jāiekļauj radošo spēju mērījumi. Radošās spējas ir termins, ar kuru psihologi apzīmē izturēšanos, kas cilvēkam jaunu problēmu ļauj atrisināt oriģinālā veidā. Augsts analītiskais intelekts vēl negarantē radošās spējas. Radošās spējas izvērtēt īpaši grūti ir tādēļ, ka pārbaudītājiem jāveido subjektīvs spriedums gan par risinājuma prakstiskumu (lietderību), gan tā oriģinalitāti (Borns un Ruso, 2000, 154). Radošo spēju testi bieži vien pētī cilvēka prasmi domāt gan diverģentā, gan konverģentā veidā. Konverģēntā domāšana nozīmē dažādu faktu apvienošanu, lai rastu vienu pareizo atbildi konkrētajam jautājumam vai problēmai. Diverģentā domāšana nozīmē spēju atrast vairākas atšķirīgas, taču savstarpēji saistītas atbildes atvērtā tipa jautājumam vai problēmai. Šādu spēju izpausmei vienmēr nepieciešams pārvarēt domāšanas funkcionālo nekustīgumu un psiholoģisko ievirzi attiecībā pret aplūkojamo jautājumu. Jāatzīmē, ka cilvēku radošā domāšana tiek kavēta, ja, uzaicinot atbildēt uz šāda tipa jautājumiem, viņiem pasaka priekšā pāris piemēru, jo tie, sniedzot noteiktu ievirzi, traucē spēju domāt diverģenti. Šādu piemēru kavējošā ietekme mazinās, ja līdz atbilžu sniegšanai tiek paredzēts zināms pārtraukums – laiks inkubācijai, kurā cilvēks var minēto ievirzi pārvarēt. Radošai domāšanai nepieciešama arī konverģences spēja, tas ir, loģiska spriešana, lai starp vairākām alternatīvām atrastu pašu labāko atbildi. Pētnieki izveidojuši radošā procesa divu stadiju modeli, tā saucamo Geneplore, kas ietver gan diverģento, gan konverģento domāšanu. Pirmajā stadijā brīvi – bez interpetācijām, rediģēšanas un vērtēšanas – tiek izteiktas dažādas idejas, priekšstati, lai noteiktu, vai tie noder attiecīgā uzdevuma risinājumam (vai daļējam risinājumam), un tā ir konverģentās domāšanas stadija. Lai veicinātu vispārējās radošās spējas, ir lietderīgi dažādu problēmu risināšanā izmantot atsevišķi gan vienu, gan otru domāšanas veidu (Borns un Ruso, 2000, 156).
…
