Skolotājam ne tikai jāzina, kur viņš varētu atrast informāciju par bērna redzes īpatnībām, bet arī viņam jāprot pamanīt bērnu ar redzes traucējumiem, lai varētu aprunāties ar vecākiem un brīdināt viņus, ja viņi vēl nezina par bērna redzes traucējumiem, lai tie vēstos pie speciālista un pārbaudītu bērnam redzi, vai arī veidot veiksmīgu sadarbību ar vecākiem, kuri jau zina par sava bērna redzes traucējumiem.
„Jāpievērš uzmanība bērna acu ārējam izskatam. Ja acs bieži asaro, ja raustās acu ābols, ja zīlīte ir duļķaina, ja acs šķielē,- tās ir viegli pamanāmas pazīmes, kas var liecināt par nopietniem redzes traucējumiem. Jāatceras, ka pavājināta redze var būt albīnisma gadījumā. Tāpat par bērna slikto redzi var liecināt vairākas netiešas izpausmes. Bērns miedz acis, ar pirkstiem pavelk acs kaktiņu, stiepjas uz priekšu ( lai labāk saskatītu uz tāfeles rakstīto), dīvaini piešķiebj galvu (dažādu redze lauka bojājumu gadījumā dažkārt it kā „izkrīt” aplūkojamā attēla daļas, līdz ar to bērns neredz tuvumā), darba ātruma ziņā atpaliek no klasesbiedriem, nemitīgi noraksta no klasesbiedra, jo nesaskata uz tāfeles rakstīto, pastāvīgi nereaģē uz acu kontaktu. Uzmanību arī jāpievērš gadījumiem, kad bērns pastāvīgi uzskrien virsū priekšmetiem, bieži klūp, kāpjot pa trepēm, nekad nespēj iemest bumbu basketbola grozā, ja nepadodas rokdarbi, ģeogrāfijā- darbs ar kontūrkartēm un tamlīdzīgos nodarbes, kas prasa lielu precizitāti”. (Skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem, 2002, 43)
Skolotājam ir svarīgi apzināties, ka katram bērnam, kuram ir redzes traucējumi ir vajadzīga individuālā pieeja un katra bērna diagnozes izpēte, lai varētu tieši katram bērnam pievērst viņam vajadzīgu uzmanību un izveidot viņam nepieciešamus nosacījumus veiksmīgam darbam. Atkarībā no bērna redzes traucējuma arī seko tas vai bērns valka brilles vai nē un cik labi arī bērns valkājot vai nevalkājot brilles redz. Ir svarīgi, novērot bērnu un jāraugās, lai viņš ievērotu ārsta noradījumus.
„ Pedagogam jāiemācās atšķirt vājredzīgo bērnu no tāda bērna, kam ir refrakcijas traucējumi (tuvredzība- labi redz tuvumā, slikti tālumā; tālredzība- slikti redz gan tuvumā, gan tālumā; astigmatisms- acs defekts, kura dēļ attēls ir izplūdis)”. (Skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem, 2002, 42) „Skolēns, kuram ir augstas pakāpes tuvredzība un kurš lieto atbilstošas brilles, redz simtprocentīgi. Tātad šāds skolēns nebūt nav jāsēdina pirmajās rindās, viņš var būt arī pēdējā solā. Tā ir būtiska atšķirība starp vājredzību un tuvredzību. Tuvredzīga bērna redzes asums (piemēram, 0,3), valkājot brilles, koriģējas līdz redzes asumam 1,0, turpretī vājredzīgajam pat vislabākās brilles nedod iespēju koriģēt redzi līdz asumam 1,0, pat ar brillēm viņš neredz pietiekami labi”. (Skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem, 2002, 45)
No iepriekš pateikta var secināt to, ka skolotājam noteikti jāzina, ja skolēnam ir vājredzība, jo tad viņam jārēķinās ar to, ka šis bērns strādā lēnāk nekā pārējie, ka arī lasa arī lēnāk nekā pārējie bērni, kā arī skolotājam jāpielāgo izdales materiāli speciāli šiem bērniem, piemērām, gatavojot materiālus visai klasei, tiem bērniem, kuriem ir vājredzība izdalīt tos pašus materiālus tikai uzrakstītos ar lielākiem burtiem. Tas ne tikai atvieglos šo bērnu lasīšanas procesu, bet arī palīdzēs tiem veiksmīgi iekļauties stundas darbā un sekot līdzi stundai nevis tērēt laiku uz burtu saredzēšanu.
…
