Romas impērija pēdējos pastāvēšanas gados bija kļuvusi par kristīgu valsti. Kas sākās Lielās tautu staigāšanas izraisītās jukas, daudzi pārliecināti kristieši kļuva par mūkiem. Mūki un mūķenes bija cilvēki, kas nolēmuši atteikties no mājas, ģimenes un pilnībā nodoties tikai reliģiskai dzīvei. Šie cilvēki sāka veidot kopīgas, no pasaulīgās dzīves izolētas apmešanās vietas – klosterus. Strauja klosteru veidošanās Rietumeiropā sākās 6. gadsimtā.
Nursijas Benedikts
Par Rietumeiropas klosteru dzīves tēvu uzskata Nursijas Benediktu (480. – 543. g.). Viņš Itālijā izveidoja vairākus klosterus. Benedikts uzrakstīja klosteru dzīves noteikumus – statūtus. Vēlāk šie noteikumi tika ieviesti daudzos Rietumeiropas klosteros. Klosteru mūkus, kas dzīvoja saskaņā ar Benedikta noteikumiem, sauca par benediktiešiem.
Aicinot uz askēzi – lūgšanām apvienojumā ar gavēšanu un atturību - , Benedikts tomēr vērsās pret pārspīlējumiem – pārmērīgu badošanos un sava ķermeņa šaustīšanu. Katram, kas gribēja kļūt par mūku, bija jāiztur pārbaudes laiks. Bija jādod solījumi: atteikties no personīgās mantas, nestāties laulībā un dzīvot paklausībā klostera priekšniekam – abatam.…
