Vārds “klīniskais” radies Senajā Grieķijā, kad ārstēšana norisinājās pacienta mājās, pie gultas, gultas malā. Mūsdienās klīniskā metode attiecas uz zinātnisko atklājumu pielietošanu ārstu un citu profesionāļu, t. sk. psihologu, praktiskajā darbībā (Sandra Sebre, 2021). Agrākās reģistrētās pieejas garīgo ciešanu novērtēšanai un ārstēšanai bija reliģisku, maģisku un/vai medicīnisku perspektīvu kombinācija (Benjamin, Ludy, 2007).
19. gadsimta sākumā viena pieeja garīgo stāvokļu un uzvedības pētīšanai bija frenoloģija, personības izpēte, pārbaudot galvaskausa formu. Citas tajā laikā populāras ārstēšanas metodes ietvēra sejas formas izpēti (fizionomija ) un Mesmera garīgo stāvokļu ārstēšanu, izmantojot magnētus (mesmerisms). Populārs bija arī spiritisms un Phineas Quimby "garīgā dziedināšana" (Benjamin, Ludy, 2005).
Psihisko slimību pētījumi jau tika veikti psihiatrijas un neiroloģijas attīstības jomā (Benjamin & Ludy, 2007). Tikai 19. gadsimta beigās, ar Zigmunda Freida praksi Vīnē, sākās klīniskās psiholoģijas pirmais zinātniskais pielietojums. Klīniskās psiholoģijas priekštvēstneši bija ielikti jau 19. gs. Krievijas un Francijas pētnieku darbos. Francijā T. Ribo, Ž. Šarko, P. Žanē. Krievijā patopsiholoģiskos pētījumus veica S. S. Korsakovs, I. A. Sikorskis, V. M. Behterevs, V. Kandinskis un citi psihiatri (Routh D. K., 2014).
Jēdzienu “klīniskā psiholoģija” 1907. gadā ASV ieviesa amerikāņu psihologs Laitners Vitmers (Lightner Witmer) – izveidoja žurnālu “Psiholoģiskā klīnika” (The Psychological Clinic) ar ievadrakstu “Klīniskā psiholoģija". Viņš bija mācījies pie vācu ārsta un fiziologa, pirmās psiholoģijas laboratorijas dibinātāja Viljama Vunda (Wilhelm Maximilian Wundt) Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig). Atgriežoties ASV, L. Vitmers turpināja pētniecisko darbību (psihometriskie izpētes principi) Pensilvānijas Universitātē (University of Pennsylvania); 1896. gadā nodibināja pirmo psiholoģiskās palīdzības centru – “Psiholoģisko klīniku” (Hall & Llewelyn, 2006) (Sandra Sebre, 2021).
