Klasiskais monologs - saruna ar sevi

Skatuves mākslā sastopamies ar tādu runas veidu, ko varētu saukt par satrunu ar sevi pašu, piemēram, monologi klasiskajā dramaturģijā. Izrādē aktieris tos realizē bez pārējo personāžu klātbūtnes. Sarunas ar savu rada tēla vajadzība likvidēt iekšējos konfliktus, pretrunas savos uzskatos un tieksmēs. Pēc būtības šādas sarunas ar sevi ir arī dialogs – viena cilvēka pretrunīgu spiedumu, pretrunīgu tieksmju sadursme. Runātājs sevī it kā apvieno subjektu un sazināšanās objektu.
Raiņa lugā „Jāzeps un viņa brāļi” IV cēlienā Jāzepa monologs ir spilgts iekšējo cīņu paraugs. Prāts saka vienu – atriebt, bet sirdī apsīcis ilgi krātais naids, tur iezagusies mīla. Tā diktē savu un likvidē līdzšinējās dzīves jēgu. Strupceļš. Pārtrūcis darbības pavediens, palikusi nezināšana un sāpes. Lai dzīvotu un rīkotos, jāatrisina problēma, kā līdzsvarot savu sirdsprātu, kur ieviesies traģisks pretrunu sajaukums. Lūk, īsināta Jāzepa saruna ar sevi:
JĀZEPS:
Ak mana sirds!
Ar sirds, tu staigā savas pašas ceļus!
Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz?
Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un – tu?
Tu iežēlojies to, kas mani sāpē.
Vai tu esi tik vāja? Vai tu nespēj nīst?…