Cilvēku visos laikos ir vadījusi vēlme veidot savu dzīvi ne tikai atbilstoši derīguma, taisnīguma un saprātīguma principiem, bet arī saskaņa ar estētiskajām prasībām. Jau pirmatnējais cilvēks ar ornamentu vai zīmējumu izrotāja savus darbarīkus, kas bija paredzēti praktisku uzdevumu izpildei. Šķiet, viņš izjuta paša rokām radīto lietu “bezdvēseliskumu” un, mēģinot piešķirt šīm lietām “dvēseli”, izgreznoja tās. Nemitīgi balansējot starp iespēju izdzīvot un nāvi no bada, aukstuma, vai plēsīgu zvēru uzbrukuma, pirmatnējais cilvēks tomēr uzskatīja par nepieciešamu savus garīgos un fiziskos spēku ziedot arī mākslinieciskai darbībai – viņš apgleznoja alu sienas, darināja skulptūras.
Eiropas kultūru var sadalīt posmos. Katrā periodā var izcēlt estētiskās apziņas attīstībā noteiktus mezglpunktus, kuros it kā koncentrējas katram laikmetam raksturīgākās idejas. Savā darbā es ne tikai izgaismoju atsevišķās idejas, bet arī atklaju estētisko priekšstatu saistību ar attiecīgā laikmeta kultūru un sabiedriski politiskajiem ideāliem. Šāda pieeja ļaus atklāt estētiskās apziņas savdadīdu un tās formu daudzveidību.
Klasicisms (no latīņu valodas classicus-paraugs) sācis veidoties Francijā XVII-XIX gs. Eiropas kultūra, nogurusi no barokālās pārsmaicinātības un ārīšķības, meklēja jaunas izpausmes iespējas.
Pārmaiņas veicināja ieverojami zinātnes sasniegumi.
Gadsimta sākumā arheoloģiskajos izrakumos tika gūti interesanti atklājumi - senās, zem vulkāniskajiem pelniem apraktās grieķu pilsētas- Popejas un Herkulāna. No Grieķijas un ŗomas mākslas dārgumiem sākas veidot kolekcijas, un tie- gan oriģināli, gan kopijas izplatījās visā Eiropa. Antīkāas Grieķijas mākslu uzskatīja par garā un formā pilnigāko sasniegumu cilvēces vēsturē. Par XVIII. gs. Kultūras virzienu kļuva antīkajai mākslai tuvs klasicism, ko kāds mākslas vēsturnieks raksturojia kā “cēlu vienkaršību un klusu diženumu”. Antīkās mākslas, mitoloģijas un literatūras zināšanas kļuva par labas izglītības stūrakmeni.
Pārmaiņas veicināja arī politika.
Šajā laikposmā nostiprinājas karaļa Ludviķa XIV vara, aristokrātijas hegemoniju nosaka universālas reglamentācijas ieviešana valstī, sākot ar politiskajiem principiem un beidzot ar mākslu un modi.
Šajā periodā par ikviena pilsoņa donāšanas un darbības galveno principu ir jākļūst pienākumam pret valsti, uzticībai pret karali un viņa galmu.Šī pienākumaapziņa tiek pasludināta par augstāko tikumu.Tās vārdā noraida gan kārtas patriotismu, gan atsevišķa novada autonomijas tendences, gan indivīda entuziasmu un personisko iniciatīvu.Valsts oficiāli proponē “harmoniskas sabiedrības” idejas, kas it kā balstītas uz mūžīgiem un nemainīgiem saprāta pamatiem, kuri pauž nācijas, vienotas valsts intereses.
Individuālais upure sabiedrībai.
Jauni virzieni filozofiskajā domā arī ietekmēja uz pārmaiņam.
Klasicisma filosofija veidojās tā sauktās “apgaismības” ietekmē. Apgaismības domātāji Ž. Ž. Ruso, Voltērs, I. Kants un citi uzskatīja, ka cilvēki var radīt labāku sabiedrību, kur pilsoņi iegūst tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Par vienu no laikmeta ideāliem kļuva brīvība. Par cilvēka svarīgāko īpašībau tika uzskatīts nevis prāts, bet gan jūtas.
Filozofs un matemātiķis Renē Dekarts (1596-1650) savas racionālistiskāsfilozofijas būtību ietvēra tēzē “Cogito, ergo sum” (no latīņu valodas-“Domāju, tātad esmu”), kas kļūst par klasicisma teorijas pamatatziņu. Dekarts, pievēršoties cilvēka izziņas spējām, secina, ka cilvēkam piemīt Dieva dots prāts, kas ir patiesība izzināšanas priekšnosacījum. Tā kā cilvēka prāta izcelsme ir dievišķa, tad neapstrīdamas ir prāta pārākums pār juteklisko. Vienīgi prāts dara cilvēku par cilvēcisku būtni, tāpēc cilvēkam kā saprātīgai būtnei jāprot apvaldīt savas kaislības, pakļaut tās prāta diktētām idejām. Zīmīgi, ka arī skaisto Dekarts uzskata par intelektuālām jūtām un pretstata tās afektiem (spēcīgs uzbudinājums,kas nav pakļauts gribas kontrolei), kas viņa izpratnē ir primitīvāki pātrdzīvojumi.…
