Ķirši ir rožu dzimtas, plūmju apakšdzimtas plūmju ģints koki. Kaut arī skābie un saldie ķirši ir seni, garšīgi un izsmalcināti augļi, tie ir izcilu dzērienu un skaistuma avots, ir zināms samērā maz par to izcelšanos, attīstību un izplatību vēstures gaitā. Tiek uzskatīt, ka saldie ķirši ir cēlušies ap Kaspijas un Melno jūru, Eiropas un Āzijas robežu rajonos. Skābo ķiršu dzimtene ir ļoti tuvu saldo ķiršu izcelsmes vietām.
Arheoloģiskajos izrakumos ķiršu kauliņi atrasti jau neolītiskajā periodā, apmēram pirms 4-5 tūkstošiem gadu. Ķiršus pirmais aprakstījis Teofrasts 300 gadus pirms mūsu ēras. Kopš Romas impērijas laikiem ķirši bija populārāki kā dārzu un ceļmalu koki. Senie raksti no Grieķijas liecina, ka saldos ķiršus audzēja ne tikai augļiem, bet kokus izmantoja arī koksnei.
Galvenokārt izplatīti zemeslodes Z puslodē. Ķiršiem vēlama kaļķiem bagāta zeme. Dārzkopībā izšķir skābos un saldos ķiršus. Saldo ķiršu šķirnes pavairo tikai potējot, bet skābos-potējot kā arī no sakņu atvasēm, ja vecie koki arī tāpat pavairoti un ir tiešām vērtīgi. Skābos ķiršus vēlams audzēt krūma formā, bet saldos pus cēluma veidā ar 1-1,5m garu stumbru. Vēlamais stādīšanas laiks ir pavasaris, pirms pumpuru briešanas vai to briešanas laikā.
…
