Ķīniešu civilizācija ir sākusi attīstieties ap 5000. gadu p.m.ē. Huanhes upes ielejā. 221. gadā p.m.ē. Čiņs Šihuanndi pirmoreiz apvienoja Ķīnu un kļuva par pirmo imperatoru no Ciņu dinastijas. Šajā laikā sākās arī Lielā Ķīnas mūra celtniecība. Pēc ilga aplenkuma 1215. gadā Čingishans ieņēma Beidzinu (Pekinu). Ķīnā ir valdījušas vairākas dinastijas. Pēdējā dinastija – Ciņu valdīšanas laiks beidzās 1911.g., kad Ķīnu pasludināja par republiku. Sākās pilsoņu karšu n ilgstoša karadarbība ar Japānu. 1949. gadā varu Ķīnā pārņēma komunisti un par valsts vadītāju kļuva komunistiskās partijas līderis Mao Dzeduns.
Ķīniešu mitoloģija
Ķīnas kultūra attīstījās gadu tūkstošos, uzkrājot daudz teiku, leģendu, pasaku, reliģisku nostāstu ar bagātīgu garīgo pasauli, sarežģītiem sižetiem. Ne vienmēr izdodas novilkt stingru robežu starp sākotnējo mītu un vēlāka laika nostāstu. Tāpēc daži zinātnieki traktē mītus paplašināti, ieskaitot tajos arī daoisma, budisma un vēlāko tautas mitoloģiju ( B. Riftins ). Tādai pieejai grūti piekrist. Mīts ir senā cilvēka pašreizējā redzējuma un atspoguļojuma specifiska forma, tāpēc ķīniešu mitoloģija īstenībā ir tikai senlaiku mitoloģija.
Ķīnas kultūrā mītiem nav tādas nozīmes kā grieķu vai indiešu kultūrā. Ķīniešu mitoloģijā nav eposu. Daži pētnieki to izskaidro tā ka daudzs senās grāmatas nav saglabājušās. Turklāt, sākot ar 6. gs. p.m.ē., mītus mainīja atbilstoši konfūciešu uzskatiem. Tie bija racionāli domājoši cilvēki un darbojās pēc principa „ realitāte ir pilnvērtīga, sapņi mazsvarīgi „ .
Ķīniešu mītiem nav sarežģītu sižetu, varoņi parasti ir statiski, to skaits nav liels. Ķīnas mitoloģijā nav aizraujošu dievu un varoņu cīņu; attāli tās atgādina Čiju karš pret Huandi. Dievi ir neizprotamas būtnes ar noteiktu tikumu ( vai netikumu ) komplektu, nopelniem ( vai ļaundarībām ) un pārveidošanās spējām. Vienam no galvenajiem dieviem – Šandi nav noteikta veidola, biogrāfijas, pat vārda ( Šandi nozīmē „visaugstākais sencis„ ). Viņš neveic nekādus darbus un netiek pielūgts, nepastāv viņa tempļi un priesteri. Pastāv hipotēze, ka Šandi laikmeta sabiedrība nepazīst dievus kā pārdabiskas būtnes, bet pielūdz kā dievus savus mirušos senčus.
Ķīnas mītos atspoguļoti arī kultūras sasniegumi. Tā, piemēram, Šeņnunu uzskata par zāļu, lauksaimniecības darba rīku lauksaimniecības apstrādāšanas izgudrotāju. Suižeņs atnesis cilvēkam uguni un iemācījis tos zvejot. Visus izgudrotājus tomēr pārspēj Huandi.
Ķīniešu mitoloģijā nepazīst nozīmīgus dievus, kas pārzinātu noteiktus dabas spēkus. Teogonisko mītu ķīniešu mitoloģijā tikpat kā nav, kaut gan daži mitoloģiskie personāži saistīti ar kādu dabas parādību: Fenbo – „vēja tēvocis”, Leiguns – „pērkona pavēlnieks”. Saistība nav stingra, bieži identiskas funkcijas veikušas dažādas personas.
Līdz mūsu dienām saglabājušos mītos sevišķi izplatīti sižeti ir cilvēka sacensības ar dabas spēkiem. Strēlnieks I sašāvis deviņas saules, Kaufu apņēmies panākt sauli. Izplatīti ir arī mīti starp pirmatnējo cilvēku apvienībām, dzimtām un ciltīm : Gunguna un Džužuna, Huandi un Čiju cīņas. Sastopami mīti, kas izskaidro dažādas dabas parādības. Tāds ir mīts par Sihe, kas mazgājas saulē.
…
