„…es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem” (198. lpp.).
Savukārt, lai parādītu pazemību dieva priekšā, Ķencis izliekas slaukām asaras:
„Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij…” (201. lpp.).
Tomēr, lūdzot un liekulīgi pieprasot Dievam, lai tas dod labu iespēju iegūt mērnieka labvēlību, Ķencis uzskata Dievu par savu sabiedroto:
„…dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas…”
(201. lpp.).
Ķencis goda mielasta laikā izrāda savu nezināšanu, neprotot izrunāt vārdus, kā arī parāda savu neizglītotību, domājot, ka ēdieni mielastam tikšot vesti no eksotiskām zemēm:
„…viņš esot atvests jau gatavs krokodilu pūšļos ar Nīlupes zirgiem…” (246. lpp.).
…