Mūsu līdzšinējie civillikumi, daudzo trūkumu dēļ, mūsu dzīves vajadzības nespēja apmierināt – tie bija novecojuši, nepiemēroti mūsu tiesiskajai iekārtai, mūsu uzskatiem un vajadzībām.
Kamēr Kurzemē bija spēkā vācu jurista Fr. Georga fon Bunges 1864.gadā sastādītā t.s. Vietējo civillikumu kopojuma 3.daļa, Latgalē piemēroja bijušo Krievijas civillikumu – lik.kr. 10.sējumu. Minētajā vietējā kopojumā gandrīz vai katram tiesību institūtam pastāvēja savas normas, ne tikai Vidzemei un Kurzemei, šo apgabalu robežās vēl bija šķirotas pilsētas un lauki ar savām īpatnējām tiesībām.
Bez minētā teritoriālā partikulārisma arī sociālais partikulārisms ir vecā civillikuma svarīgs trūkums – tas ir celts uz kārtu principiem, domāts vispirms muižnieku un namnieku kārtai, zemes pamata kārtai - zemniekiem viņš bija spēkā tikai otrā vietā, kā papildu likums.
Trūkums bija arī tas, ka vecais civillikums bija savā laikā izdots krievu un vācu valodās. Tulkojumi izdarīti vēlāk, bet sankcionējot tulkojumu par likumu ( apstiprinot pareizo likuma tekstu ), gribot negribot jāapstiprina arī tulkotāja kļūdas un misēkļi.
Pārliecīgā kazuistika radīja grūtības orientēties civillikumos pat juristam. Sevišķi grūti bija orientēties ģimenes un mantojuma tiesībās.
Vecās civiltiesības varētu raksturot ka tiesības pēc šķirām, kārtām un apgabaliem ar daudz novecojušiem un kazuistiskiem noteikumiem. Minētie vecā civillikuma trūkumi bija tie motīvi, kas noveda pie jauna civillikuma izstrādāšanas.
Pilsoņu attiecību kārtošanai privāto tiesību laukā 1937.gada 28.janvārī tika pieņemts jaunais civillikums, attiecību kārtošanai pēc principa, kāds likts civillikuma pirmajā pantā, proti – “tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”.
Civitiesības normē cilvēka uzvešanos sabiedrībā.
Cilvēkam ir dažādas vajadzības. Vajadzība ir nepatīkama trūkuma izjūta, kas rada cenšanos to novērst. Vajadzības var iedalīt:
Fiziskās vajadzības – rodas tādēļ, ka cilvēkam jādzīvo, jāuztur organisms. Tādēļ jāuzņem barība, nepieciešams siltums, drēbes, dzīvoklis.
Psihiskās vajadzības – cilvēka jutekļi pirmkārt kalpo pašaizsardzības vajadzībām, piemēram redze, bet šo orgānu bieža lietošana rada baudu, emocionālus pārdzīvojumus, kuru vajadzība kļūst nepieciešama. Psihiskās un fiziskās vajadzības viena otru iespaido. Primārās, dominējošās ir fiziskās vajadzības, bet psihiskās vajadzības tās var pilnīgi pārveidot, piem. Vajadzība pēc barības kulturālam cilvēkam ir savienota ar tīrības prasību, dzīvokļa prasība ar komfortu, u.t.t.
Sociālās vajadzības – nav vērtējamas zemāk par pirmajām divām. Tādēļ izstumšana no sabiedrības ir smags sods(agrāk tāds pastāvēja valsts dzīvē, tagad tikai privātā).
Lai šīs vajadzības apmierinātu ir nepieciešami dažādi labumi. Līdz ar vajadzībām aug arī labumu skaits ar ko tās apmierina. Visi cenšamies apmierināt savas vajadzības, alkstam pēc labumiem, jo juridiski esam visi vienlīdzīgi, visi esam personas. Lai labumus sagādātu jāgriežas pie citām personām.…
