Muzikoloģe Ieva Tihovska, rakstā “Beverīnas mīkla” žurnālā Mūzikas Saule1 rakstījusi, ka katrs dziedošs latvietis droši vien no galvas zina Jāzepa Vītola skaņās tērpto Ausekļa stāstu par Beverīnas dziedoni un simboliem pilnu satura esenci:
“Dziesmu vairogs atsita bultas, dziesmu skaņa pārņēma troksni,
dziesmu vara uzveica karu, tautu izglāba dziesmu gars.”
Ar šiem vārdiem Auseklis licis spēcīgu pamatu latviešu nacionālās identitātes neatņemamai sastāvdaļai – dziedātājtautas tēlam. Savulaik tas rosinājis dziesmoto revolūciju, tagad, reizi piecos gados kā Dziesmusvētki, no iekšpuses un ārpuses uzspodrināti, kalpo veiksmīga valsts tēla veidošanai un tautas kopā turēšanai.
Patētisko Ausekļa rindu ēnā paliek dzejoļa vēsturiskais avots un arīdzan vēsturiskais konteksts, kam ar dziedātājtautas stereotipu ir mazs sakars. Bet stāsts ir ne mazāk aizraujošs, turklāt ietver mīklu. Runa ir par Indriķa hronikā aprakstīto Beverīnas pils aplenkumu 1208. gadā un pētnieku diskusijas šajā sakarā neesot rimušās vēl šobaltdien. Vēsturnieki un citi aizrautīgie turpina meklēt Beverīnu – kaut kur Vidzemē starp Burtniekiem, Vaidavu, Raunu un Trikātu. Kā asprātīgi izteicies kāds vēsturnieks, katrs cenšas to Beverīnu pievilkt tuvāk savām namdurvīm. Taču akcentu gribētos likt uz hronikā pieminēto noslēpumaino mūzikas instrumentu, nevis pašu Beverīnas atrašanās vietu.
Izrādās arī organologiem jeb mūzikas instrumentu pētniekiem arī šī ir vismīklainākā no visām vietām senajās hronikās, attiecībā uz minēto mūzikas instrumentu. Rakstot par Beverīnas aplenkšanu 13.gadsimta sākumā, Indriķis hronikā izceļ mūzikas lielo, suģistējošo varu:
Pagāni igauņi, “aplenkuši Beverīnas pili, veselu dienu uzbruka letiem, kas uzturējās tajā. Bet leti iznāca no pils un drošsirdīgi gāja igauņiem pretī uz cīņu. [..] Arī viņu priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumiem, uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cīnījās, skandināja, lūgdams Dievu, mūzikas instrumentu. Bet barbari, dzirdēdami meldiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuši, un, pārtraukuši cīņu, vaicāja, kāds iemesls tik lielai līksmei. Leti atbildēja, viņi priecājoties un slavējot Dievu par to, ka, nule saņēmuši kristību, redzot, kā Dievs viņus aizstāv.”2
…
