Šoreiz es vairāk pastāstīšu par pasakām, jo mans darbs ir tās pētīšana.
Pasakas pieder pie nozīmīgākajiem tautas poētiskās daiļrades žanriem. Tautas pasakas daudzu gadsimtu slīpēšanās un pilnveidošanās procesā sava idejiskā satura izteiksmei guva augstvērtīgu māksliniecisku formu. Tautas domas un centieni iemiesoti spilgtos, tipizētos varoņu tēlos. Reālās dzīves un darba pieredzes, tēlu un sižetu tradīcijas un tautas mākslinieciskās izdomas un fantāzijas savdabīgs savijums veido tautas pasaku specifiku.
Daudzās pasakās pārsvarā ir fantastika (pasakas par dzīvniekiem, brīnumu pasakas), bet citās dominē reālistiskie tēlošanas paņēmieni (sadzīves pasakas). Taču šis vispārējais iedalījums ir nosacīts: nav fantastiskas pasakas, kurā nebūtu reālās īstenības elementu, jo pasaku fantastika vienmēr cieši saistīta ar sava laika tautas dzīvi un darbu. Savukārt sadzīves pasakās nereti paši centrālie notikumi nav iedomājami sava laika reālajos apstākļos, bet liecina tikai par vēlamo, iespējamo, par tautas ilgām un cerībām nākotnē.
Fantastikas pasakas satura daudzveidības dēļ iedalāmas divās lielās grupās: dzīvnieku pasakās un brīnumu pasakās, bet padomju folkloristikā pasaku žanru pieņemts iedalīt trīs galvenos paveidos: pasakās par dzīvniekiem, brīnumu un sadzīves pasakās.
…