Demokrātijā pārmantotā veidā valsts piederīgajiem ir rezervētas valsts pilsoņu tiesības; ar to ir domātas iespējas ar aktīvām un pasīvām vēlēšanu tiesībām, ar balsstiesībām un ar tiesībām uz publisku amatu ieņemšanu piedalīties valsts dzīve, īsi sakot, aktīvā pilsonība, valsts pilsoņa statuss, status activus. Ar šīm valsts pilsoņu līdzdarbošanās tiesībām saistās valsts piederīgo līdzatbildība par savas valsts tiesiskajiem un politiskajiem lēmumiem. It īpaši šī līdz noteikšanas un līdzatbildības saistība savu veidolu iegūst valsts piederībā. Turpretim tiesībās uz brīvību (pie status negatīvus) valsts piederīgo īpašais tiesiskais stāvoklis būtībā izpaužas tikai atšķirībā starp cilvēktiesībām un pilsoņu tiesībām. Kamēr pamattiesības ir formulētas kā cilvēktiesības, bet jāpārbauda, vai pretendēt uz tām paredzēts tikai valsts pilsoņiem vai katram valsts teritorijas iedzīvotājam.1
Īpašajām valsts pilsoņu tiesībām atbilst - blakus jau minētajai politiskajai līdz atbildībai - īpaši valsts pilsoņu pienākumi (status passivus); svarīgākie piemēri tam ir karaklausība un pienākums pildīt noteiktus publiskus amatus, kā tiesas piesēdētājs vai zvērinātais.
Politiskās vēlēšanas ir pārstāvniecības demokrātijas demokrātiskās vadības galvenais instruments. Partiju valstī šī vēlētāju balsu nodošana ir ne tikai personīgās uzticības apliecinājums ievēlamajiem deputātiem, bet vienlaicīgi arī izvēle starp noteiktām politiskām programmām un noteiktām, pasūtāmām valdības komandām. Vēlēšanām tātad vienlaicīgi piemīt «reāli plebiscitārs» un «personāli plebiscitārs» komponents. Vēsturiskā atskatā, stipri vulgarizējot, varētu teikt, ka politisko vēlēšanu vēsture ir novedusi no atsevišķu, ar personīgo kvalifikāciju sevi pierādījušu deputātu atlases pie pieaugošas izvēles starp dažādu partiju vadošajiem politiķiem un viņu programmām.
…
