Kas ir sirreālisms un kas tam raksturīgs.
G.Saliņa dzejolis un liriskā varoņa pārdzīvojums.
Formulējot – Kas ir sirreālisms? Kas tam raksturīgs?
Sireālisms - (franču val. surréalisme, burtiski - pārreālisms).Tas ir literatūras virziens -Virziens literatūrā un mākslā 20. gs.
Radās Francijā 1920. gadā, piedzīvoja uzplaukumu 1930. gadā un daļēji turpinājās vēl Otrā pasaules kara laikā un pat vēl līdz šodienai. To plaši izmanto mūsdienu mākslas darbos gan literārajos darbos, pat filmu scenārijos. Sirreālisms izceļas ar zemapziņas norišu un sapņu atspoguļojumu. Mākslas un literārus darbus var definēt kā reālu lietu nereālu sakārtojumu. Laikā dominē neordināri tēli, spontānas krāsas, līnijas un formas, tādā veidā sirreālisms ignorē tradicionālās māklas normas un uzstādījumus.
Terminu sirreālisms pirmoreiz izmantoja franču dzejnieks G. Apolinērs, kādas savas lugas satura papildus apzīmējumam.
Sirreālisms ir dadaisma un psihoanalīzes virknējums. Autori un rakstītāji pievēršas gara pasaulei un mēģina atzīt par realitāti iepriekš ignorēto sapņu pasauli.
Sirreālisms radās Francijā, pakāpeniski attīstoties no dadaisma kustības. Par sirreālisma aizsācēju uzskatāms Andrē Bretons, kurš Parīzē vadīja dadaistu grupu.
Definējot sirreālismu, pats A. Bretons, domājot, uzrakstīja tā:"Tas ir process, kura laikā ar vārdiem vai jebkuru citu izpausmes veidu, tiek atklāts domāšanas process". Ko domā, to pieraksta.
Tātad sirriālisms ir domu pierakstīšana bez jebkādas prāta kontroles un bez jebkādiem estētiskiem vai morāliem apsvērumiem.
Pats, Andrē Bretons bija franču rakstnieks, dzejnieks, sirreālisma teorētiķis un sirreālisma kustības dibinātājs. 1924. gada darbā "Sirreālisma manifests" autors, kurā viņš definēja arī sirreālisma pamatprincipu — "tīro psihisko automātismu". Šo cilvēku uzskatīja par sirreālisma tēvu. Viņa rakstos ir redzamas dadaizisma pazīmes, mākslinieciska kustība, kas bija pirms sirreālisma un kas radīja pamatu sirreālisma attīstībai.
Viņa rakstu darbā "Surrealist manifests" (1924), autors atbalstīja zemapziņas brīvu izpausmi un atbrīvošanu, rakstīja ko domāja, ko redzēja, ko iedomājās.
Sirreālisms literatūras kontekstā bija, ir, pastāv un atkal “modē” kā nepieciešams pagrieziens. Pat tad un tagad tiek izmantota mehāniskā rakstīšana, kas bija, vai būs. Tas ir rakstīt visu, kas atnāk vai ienāk prātā, nepārtraucot pat domāt par rakstīšanas faktu.
Tāds stils parādījās 20. Gadsimtā. Radījas tāpēc, ka meklēja jaunus vai labākus paušanas veidus, un daļēji tāpēc, ka viņi bija neapmierināti ar sava laika normām un konvencijām. Tas kļuva par līdzekli, lai atbrīvotu iztēli.
Surreālisms oficiāli sākās Parīzē 1924. gadā, kad atzītais dibinātājs Andre Breton publicēja sirreālistu manifestu. Pirmkārt, tā bija literāra kustība ar filozofiju, ko ietekmēja Zigmunda Freida idejas par bezsamaņu un Kārļa Marksa idejas par revolūciju.
Bretons un citi sirreālisma mākslinieki uzskatīja, ka idejas, kas nāk no bezsamaņas, ir augstākas par racionāla prāta idejām, un sirreālisms atbrīvos domu, valodu un sabiedrību kopumā no racionālisma apspiešanas. Tāds veids, kā protestēt pret tā laika sabiedrības apstākļiem, ieskaitot un jo īpaši Pirmo pasaules karu.
Sirreālisma mākslas darbiem bieži ir sapņaina, savāda kvalitāte - kvalitāte, kas mūsdienās kļuvusi pazīstama kā sirreāla, nosaukta pašas mākslas kustības vārdā.
Autors atrāvās no sabiedrības normām un konvencijas, ar abstraktu mēģinājumu attālināties no konvencionālās un racionālas domas. To ir grūti saprast vai interpretēt, jo priekšmets fiziskajā pasaulē neko neatspoguļo.
Viņš uzrakstīja savā manifestā tā: "Mēs vēl arvien esam loģikas varā, lūk, pie kā es gribēju nonākt. Taču loģikas paņēmieni mūsdienās var tikt pielietoti tikai otršķirīgu jautājumu risināšanā. Joprojām modē paliek absolūtais racionālisms, kas ļauj apskatīt tikai faktus, kuri ir tieši saistīti ar mūsu pieredzi. Turpretī loģiskie nobeigumi no mums izvairās. Lieki piebilst, ka arī pati pieredze ir tikai ierobežota. Tā mētājas sprostā, no kura tai arvien grūtāk izkļūt. Arī tā taču balstās uz tūlītēju noderīgumu, un to apsargā veselais saprāts. Zem civilizācijas karoga ar progresa ieganstu ir panākts, ka no apziņas izdzīts viss, ko varēja nodēvēt par māņiem, himeru, aizliegti jebkuri patiesības meklējumi, kuri nav saskaņā ar vispārpieņemtajiem. Redzams, tā ir liela nejaušība, ka nesen dienasgaismā tika izvilkta garīgās pasaules daļa, manuprāt, visnozīmīgākā, par kuru līdz šim nelikās ne zinis. Šeit jāpateicas Freida atklājumiem. Pamatojoties uz tiem, beidzot iezīmējas uzskata virziens, kurš dos iespēju cilvēka pētniekam virzīt tālāk savus pētījumus, ļaus rēķināties ne tikai ar vienkāršākajām realitātēm. Iztēle, iespējams, ir gatava atgūt savas tiesības". [A. Bretons]
Ja mūsu gara dzīlēs snauž kādi noslēpumaini spēki, kas spējīgi vai nu palielināt spēkus, kuri ir apziņas virspusē, vai arī uzvarēt tos, tas nozīmē, ka ir liela jēga tos dabūt. Vispirms piesaistīt un tad, ja būs nepieciešams, pakļaut prāta kontrolei. Analītiķi paši no tā tikai iegūs. Taču stingri jāievēro, ka ikviens līdzeklis, kurš apriori paredzēts šī pasākuma vadīšanai līdz jaunai kārtībai, var būt gan dzejnieku, gan zinātnieku ziņā, un panākums nav atkarīgs no
Es domāju, ka tāda bija literārās kustības vai sirreālisma revolūcija.
