Mācību procesa laikā tika izvirzīts uzdevums atrast Latvijas republikas „prioritāro nozari”. Lai izpildītu šo uzdevumu, vispirms, ir nepieciešams veikt noteiktus definējumus.
Pirmkārt, svarīgi ir noteikt, kas, būtībā, ir ekonomikas nozare, kuru būtu iespējams padarīt prioritāru.
Ir vairākas metodes, kādā valsts ekonomiku ir iespējams sadalīt centralizēti manipulējamās nozarēs.
Pirmā metode ir plaši pazīstamā trīs-sektoru hipotēze, kuru izstrādāja Kollins Klārks (britu ekonomists, kurš popularizēja IKP kā nozīmīgu statistikas lielumu) un Žans Forastie (franču ekonomists, „Dižā trīsdesmitgade” kā raksturojumu par Franciju 1945-1973. gados). Šī metode sadala ekonomiku trīs galvenajos darbības veidos:
1. Primārā nozare – izejas materiālu iegūšana
2. Sekundārā nozare – preču ražošana
3. Tetriārā nozare – pakalpojumu sniegšana
Galvenais metodes teorētiskais pamatojums norāda to, ka, ekonomikām paliekot attīstītākām, tās virzās no primārās nozares uz tetriāro nozari. Līdz šai kustībai aktīvi ceļas dzīves kvalitāte un valsts bagātība, kā arī citi rādītāji, piemēram, augstāks izglītības līmenis, nodarbinātības līmenis, darba apstākļi un citi visatzīti pozitīvi faktori.
Virzība starp nozarēm, pēc Forastie, notiek trīs pakāpēs.
Pirmā pakāpe ir raksturīga tradicionālām civilizācijām. Darba spēks šādās valstīs, kuru attīstības līmenis apmēram sakrīt ar Eiropas agrajiem viduslaikiem ir sadalāms šādi trijās nozarēs: Primārajā nozarē strādā 70%, sekundārajā nozarē 20% un tetriārā nozarē 10% no darbaspēka. Otrā pakāpe saucas pārejas periods. Šis periods sākas ar industrializāciju. Tajā darbinieku skaits nozarēs sadalās apmēram šādi: Primārais sektors 20%, sekundārā nozare 50% un tetriārā 30%. Ekonomikai kļūstot modernai, tā pāriet trešajā periodā, kurā darbinieku skaits sadalās šādi: Primārā nozare 10% no darbaspēka, sekundārā nozare 20% un tetriārā nozare 70%.
Nākamā, jeb otra, plaši pazīstama metode, kā sadala valstu ekonomiku nozarēs ir balstoties uz piederību.
…
