Karsts ir procesi un parādības, kas noris ūdenī viegli šķīstošos iežos (kaļķakmenī, dolomītos, krītā, ģipšakmenī, marmorā, sālī) ūdens šķīdinošās darbības ietekmē. Gan pazemes, gan virszemes ūdens, nonākot saskarē ar viegli šķīstošiem iežiem, tos šķīdina un izskalo. Karsta procesi visintensīvāk noris gar upju ielejām un gravām vai citos reljefa pazeminājumos, kur izplūst pazemes ūdeņi. Karsta izplatības rajonos veidojas karsta reljefs. Karsta procesos rodas dažādas reljefa formas gan virszemē, gan arī pazemē. Pie virszemes karsta reljefa formām pieder karsta piltuves, karres, kritenes, nišas, karsta tilti un arkas, renes un karsta palikšņi. Viena no raksturīgākajām karsta formām ir karsta piltuves. Tie var būt koniskas vai bļodveida formas padziļinājumi ar diametru līdz vairākiem simtiem m. Pie pazemes karsta formām pieder karsta akas, šahtas, grotas, alas un bezdibeņi. Izšķir kailkarstu, kad viegli šķīstošie ieži atsedzas zemes virspusē (jo augsnes kārta ir aizskalota), un segto karstu. Karsta nosaukums cēlies no kaļķakmens Karsta plato Slovēnijā. Pasaulē karsta apgabali aizņem >50 milj. km2. Apmēram 80 % no šīs teritorijas izplatīts kaļķakmens un dolomītu karsts. Latvijā tie novērojami apvidos, kur tuvu zemes virspusei atrodas ģipšakmens un dolomīti. Karsts veido dažāda lieluma ieapaļas un garenas kritenes (zemes iegruvumus), karsta piltuves, katlveida ieplakas, kas reizēm piepildītas ar ūdeni, bet upju un gravu krastos rada nišas un alas. Karsta parādības Latvijā izplatītas Daugavas krastos, Allažu, Skaistkalnes, Baldones un Ķemeru apkārtnē.
Karsta ezeri veidojas kaļķakmens, dolomītu, ģipšakmens un citu viegli šķīstošu iežu izplatības apgabalos karsta procesu rezultātā, gan virszemē, gan pazemē. Tie ir nelieli, bet bieži vien dziļi.
Karsta un sufozijas ezeri ir vieni no neparastākajiem Latvijā. To ieplakas veidojas pazemes ūdeņu darbības rezultātā. Tās rodas pēkšņi Zemes virsai iegrimstot un iebrūkot.
Karsta ezeru ieplakas rodas pazemes ūdeņu šķīdinošās darbības ietekmē. Izšķīstot ģipsim vai dolomītam, pazemē paliek tukšums, un zeme iegrimst vai iegrūst. Karsta ezeru ieplakām raksturīga apaļa, piltuvveida forma. Iegruvuma jeb karsta kritenē sakrājas ūdens. Tā kā notece ir aizbirusi, tad šāds ezeriņš var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr noteka tiek izgrauzta vai izskalota no jauna. Ir gadījumi, kad noteka nerodas un ezeriņš dzīvo savu ezera mūžu līdzīgi tūkstošiem citu, kamēr aizaug un pārvēršas par purvu.
Sufozijas ezeru ieplakas veido pazemes ūdeņu izskalojošā darbībā. Arī šajā gadījumā pazemē paliek tukšums pēc tam, kad ūdens plūsma ir aizrāvusi sev līdzi sīkākas iežu sastāvdaļas. Zemes virsmā veidojas atbilstoši iegruvumi un iegrimumi. Ievērības cienīgs ir šo ezeru izcelšanās veids.
…
