Lauksaimniecības zinātni Ulmanis studēja Vācijā, Šveicē un ASV. 1905.gada decembrī viņš tika apcietināts par politisku darbību, nākamajā gadā emigrēja, 1913.gadā atgriezās Latvijā. Viņš aktīvi darbojās Kauguru (vēlāk Baltijas) Lauksaimniecības biedrībā un Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā. 1917.gadā Ulmanis bija Krievijas pagaidu valdības Vidzemes guberņas komisāra vietnieks, tai pašā gadā viņš piedalījās Zemnieku savienības dibināšanā un bija tās ilggadējs priekšsēdētājs.
Ulmanim bija ievērojama nozīme Latvijas valsts proklamēšanas sagatavošanā un brīvības cīņās. Viņš kļuva par pirmo ministru prezidentu un šo amatu ieņēma četras reizes:
novembris 1918 – jūnijs 1921
decembris 1925 – maijs 1926
marts – decembris 1931
marts 1934 – jūnijs 1940
1926., 1931., 1934.–1936.gados viņš bija arī ārlietu ministrs.
1934.gada 15.maijā Ulmanis noorganizēja valsts apvērsumu un kļuva par autoritārā režīma vadītāju. No 1936.gada maija līdz 1940.gada 21.jūlijam viņš ieņēma Latvijas Republikas prezidenta posteni.
Pēc Latvijas 1940.gada okupācijas Ulmanis nelikumīgi nodeva prezidenta posteni A.Kirhenšteinam un aicināja tautu nepretoties okupācijas varai. 22.jūlijā viņš tika deportēts uz Stavropoli Ziemeļkaukāzā, kur 1941.gada 4.augustā apcietināts. Ulmanis ir miris 1942.gada 20.novembrī Krasnovodskas cietumā (Turkmēnijā) 65 gadu vecumā.…