Kārlis Heinrihs Markss (1818. – 1883.) dzimis Vācijā, Trīrē. Viņa tēvs, jurists, no jūdaisma bija pārgājis protestantismā. Jaunības gados Marksu iespaidoja Fihtes un Kanta mācības, agrīno sociālistu Sensimona un Furjē projekti.
No 1835. gada Markss 2 semestrus studē Bonnā, tad turpina juridiskās un filosofijas studijas Berlīnē. Markss kļuva par jaunhēgeliešu doktoru kluba biedru. Šis klubs apvienoja pret tālaika politiku kritiski noskaņotos intelektuāļus. Viņu kritikas galvenais objekts, izņemot Hēgeli, bija Prūsijas sociāli politiskais stāvoklis.
1841. gadā Markss Jēnas universitātē aizstāvēja disertāciju par Demokrita un Epikūra natūrfilosofiju. No 1842. gada Markss ir galvenais redaktors “Reinas avīzē” Ķelnē. 1843. gadā Prūsijas cenzūras dēļ, viņš no amata tiek atcelts un atsāk studijas, kā arī saraksta kritiku par Hēgeļa tiesību filosofiju, kas dzīves laikā netiek publicēta. 1843. gadā Markss salaulājas ar Ženiju fon Vestfālenu un pārceļas uz Parīzi, kur kopā ar A. Rūgi plāno izdot “Vācu – franču gadagrāmatas”, kam būtu bijis jāapvieno kritiskās tendences abās zemēs. Pirmais izdevums 1844. gadā parādījās bez franču autoru līdzdalības, Markss šajā izdevumā publicēja divus darbus. Parīzē Markss bieži tiekas ar franču sociālistiem, sevišķi ar Prudonu, kā arī ar anarhistu Bakuņinu, dzejnieku H. Heini, M.Hesu un F. Engelsu.
1845. gadā Markss pārcēlās uz Briseli, kur sāka izrādīt politiski organizatoriskas aktivitātes – gan Komunistiskās korespondences komitejā, gan Komunistu savienībā.
1847. gadā viņš publicē Prudona kritikai veltītu darbu “Filozofijas nabadzība”, kurā pirmo reizi polemiskā formā izteica zinātniskā sociālisma idejas.
1848. gadā tiek publicēts “Komunistiskās partijas manifests”.
…