Karjera vecumā.
Vecums ir laiks, kad cilvēks atskatās atpakaļ uz savu dzīvi un uzdod sev jautājumus: „kāda ir dzīves jēga?”, „vai ir piepildīts viss, ko cerēju?”, „ko es atstāšu pēc sevis?”, vairs nav laika nolikt malā nepadarīto un lolot ilūzijas. Vecu cilvēku emocionālo sfēru lielā mērā ietekmē somatiskie stāvokļi: trauksme, nepilnvērtības izjūta, pašpārliecinātības mazināšanās. Vecumā pārdzīvojumi var būt maznozīmīgāki un īslaicīgāki, taču tie izsauc paradoksālas reakcijas. Var atjaunoties un summēties atmiņā veci, sen aizmirsti fakti, pārdzīvojumi un aizvainojumi, kas var izraisīt skumjas, bailes, bažas. Veci cilvēki baidās plānot rītdienu, viņi var kļūt raudulīgi, egoistiski. Veci cilvēki būtībā līdzinās trīsgadīgam bērnam. Viņi it kā atrodas hroniskā regresīvā stāvoklī, bet var izdalīt arī citu grupu – cilvēkus, kuri, neskatoties uz savu dzīves pieredzi ir spējīgi saglabāt gaišu, atvērtu skatu uz dzīvi. Viņi veido kontaktus ar apkārtējiem, dalās pārdzīvojumos, līdzpārdzīvo citu bēdām. Šai vecumā parādās daudz brīva laika, jo mainās statuss sabiedrībā, ko pilnībā aizpildīt ir grūti. Strauji mainās sociālo kontaktu loks, kas tomēr ir cieši saistīts ar paša cilvēka aktivitāti un vēlmi komunicēt. Tie vecie cilvēki, kuriem ir tuvi draugi, no kuriem viņi saņem atbalstu, sapratni, iejūtību, vieglāk īsteno savus attīstības uzdevumus. Veciem cilvēkiem ir grūti adaptēties jaunos apstākļos, iemesls tam varētu būt dogmatiska domāšana, labilitātes trūkums, lēnāka ir arī lēmumu pieņemšana, bet no otras puses, tas ļauj apdomīgāk veikt dažādas darbības, saskatīt iepriekš nepamanītus faktus, izdarīt secinājumus. Uzkrātā pieredze, teorētiskās zināšanas ļauj attīstīt spriešanas spējas. Uz veciem cilvēkiem pamatoti var attiecināt jēdzienu “dzīvesgudrība”. Prāta sfērā daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka un viņa vēlēšanās pilnveidot sevi, būt dzīves apritē. Tikai šajā periodā var izjust un saprast, izskaidrot konkrētā cilvēka dzīvi veselumā, viņa dzīves jēgu un vērtības. Balstoties uz E. Eriksonu, pēdējā dzīves cikla stadijā parādās psihosociāls konflikts starp “veselumu un vilšanos”. Galvenā vajadzība šajā vecumā – pārliecināties par nodzīvotās dzīves vērtību. Atbilstoši uzmanība ir jāfokusē no nākotnes uz pagātni. I. Malkina-Piha norāda, ka, lai sasniegtu “veiksmīgu vecumu”, cilvēkam ir jāatrisina trīs pamatuzdevumi. Pirmkārt, tā ir diferenciācija, t. i., transcendācija pret iegrimšanu lomās. Profesionālās darbības laikā cilvēks ir pārņemts ar lomām, ko nosaka profesija. Ar aiziešanu pensijā viņam ir jānosaka sev vesela rinda nozīmīgu darbību tā, lai viņa laiks būtu pilnībā aizpildīts. Ja cilvēks definē sevi tikai sava darba vai ģimenes robežās, tad, aizejot no darba un sastopoties ar situāciju, ka no ģimenes aiziet pieaugušie bērni (“tukšās ligzdas” sindroms), rodas liels negatīvo emociju pieplūdums, ar kuru indivīds nevar tikt galā. …
