Uzņēmējdarbības process noris noteiktas sistēmas veidā. Šīs sistēmas sākumā atrodas uzņēmējdarbības resursi, pēc tam seko uzņēmuma tehnoloģiskais process, bet sistēmas beigās notiek gatavās produkcijas pārdošana un naudas līdzekļu atgriešanās uzņēmumā.
Sistēmas sākumā esošie ražošanas resursi ir kapitāls, iekārtas, izejvielas un materiāli, cilvēku resursi(darbaspēks), kurus visus tehnoloģiskā procesa gaitā kombinē īpašs resursa veids – uzņēmējspēja. Tehnoloģiskais process ir jauna produkta izgatavošana vai radīšana. Tātad, uzņēmējdarbība idejas īstenošanai un jauna produkta ražošanai ir nepieciešami noteikti resursi: kapitāls, darbaspēks, uzņēmējspēja un tehnoloģija.
1.Kapitāls un tā aprite
Kapitāls tulkojumā no latīņu vārda capitalis nozīmē – galvenais. Jēdzienam kapitāls dažādi autori piešķir atšķirīgu nozīmi. Aplūkojot kapitālu kā ražošanas faktoru, ekonomisti salīdzina to ar ražošanas līdzekļiem, tādējādi uzskatot, ka kapitāls sastāv no ilgtermiņa lietošanas līdzekļiem, ko ekonomiskā sistēma ir radījusi citu preču ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai.
Citi ekonomisti uzskata: kapitāls ir visu resursi, kas ieguldīti(investēti) uzņēmējdarbībā. Kapitāls var būt: 1) lieta un 2) īpašuma attiecības. Kapitāls kā lieta ir naudas līdzekļi, kurus uzņēmējs patērē ražošanas līdzekļu un priekšmetu iegādei ar mērķi gūt papildus ienākumus. Līdz ar to tas tiek aplūkots kā ražošanā izmantojamo ēku, iekārtu un materiālu kopums. No šīm pozīcijām kapitāls iedalās pamatkapitālā un apgrozāmajā kapitālā.
Bez kapitāla nevar būt uzņēmējdarbības, jo kapitāls ir vērtība, kas uzņēmējdarbības procesā rada virsvērtību (peļņu) .
Uzņēmuma darbības pamats ir naudas kapitāla veidošanas process, kas nepieciešams uzņēmuma ražošanas nepārtrauktai norisei, atjaunošanai un paplašināšanai.
Kapitāla aprites procesā var izdalīt piecas fāzes, kas kopā veido kapitāla pilnu aprites ciklu.
1. fāze – kapitāla piesaistīšana (finansēšana).
2. fāze – kapitāla ieguldīšana ( investēšana).
3. fāze – ieguldītā kapitāla izmantošana.
4. fāze – kapitāla ieguldīšanas ( investīciju) mērķa īstenošanās.
5. fāze – definansēšana.
2. Pašu un aizņemtais kapitāls
Atkarībā no kapitāla piederības vai kapitāla devēja tiesiskā stāvokļa uzņēmumu var finansēt no diviem galvenajiem finansēšanas avotiem:
1. ar pašu kapitālu;
2. ar aizņemto kapitālu.
Pašu kapitāls ir uzņēmuma kapitāla daļa, kurš pieder uzņēmumam, kuru uzņēmumā iegulda uz nenoteiktu laiku un par kura izmantošanu īpašnieki saņem daļu no uzņēmuma peļņas – dividendes.
Ja investors, persona, kas iegulda kapitālu uzņēmuma, vēlas iegūt īpašuma tiesības un kļūt par līdzīpašnieku, viņš var iegādāties šā uzņēmuma kapitāla daļas vai akcijas. Šādā veidā ieguldītais kapitāls veido uzņēmuma statūtu fondu vai pamatkapitālu.
Sabiedrībās ar ierobežotu atbildību statūtu fonds ir statūtsabiedrības dibinātāju ieguldīto līdzekļu vērtība, kas uzrādīta sabiedrības statūtos; tie ir sabiedrības dibinātāju personiskie naudas, mantiskie un nemantiskie līdzekļi, kurus viņi paredzējuši un apvienojuši uzņēmējdarbības organizēšanai.
Akciju sabiedrībās akcionāru kapitāls ir akciju sabiedrībā ieguldītais pamatkapitāls, kas veidots, apvienojot daudzu īpašnieku līdzekļus (kapitālus).
Otra svarīgākā pašu kapitāla sastāvdaļa ir rezerves kapitāls. Šīs kapitāls tiek veidots no uzņēmuma tīrās peļņas. Tas ir paredzēts īpašu, neparedzētu izdevumu segšanai.
Uzņēmuma statūtos var paredzēt arī citu rezervju veidošanu no gada peļņas, piemēram – rezerves uzņēmuma attīstībai, darbinieku prēmēšanai vai pabalstu piešķiršanai, bezcerīgo parādu segšanai u.c.
Specifiska pašu kapitāla sastāvdaļa ir speciālas nozīmes un mērķa fiksēšanas fondi. Tas ir bez atlīdzības saņemtais finansējums no valsts, pašvaldībām vai citām juridiskām vai fiziskām personām.
Sekmīgai uzņēmējdarbības attīstībai ir nepieciešami finansu resursu avoti. Parasti uzņēmumam ar pašu kapitālu finansēšanas iespējas ir ierobežotas, tāpēc ir jāaizņemas no citiem uzņēmumiem, tas ir, jāizmanto aizņemtais kapitāls.
Aizņemtais kapitāls ir uzņēmuma kopējā kapitāla sastāvdaļa, kas pieder citām juridiskām vai fiziskajām personām, kuras šo kapitālu uzņēmumam ir atļāvušas izmantot noteiktu laiku pret noteiktu atlīdzību kredīta procentu veidā.
Aizņemto kapitālu uzņēmums izmanto tirgus pieprasījumam atbilstīga ražošanas apjoma nodrošināšanai un savas attīstības finansēšanai.
Aizņemtais kapitāls pēc savas būtības ir uzņēmuma parādi vai saistības, kas grāmatvedības bilancē tiek atspoguļotas pasīvu pusē. Aizņemtā kapitāla izmantošana paaugstina uzņēmuma finansiālā riska pakāpi, jo pastāv zināmi draudi, kas saimniecisku neveiksmju gadījumos uzņēmums par saviem parādiem nespētu norēķināties.
Aizņemto kapitālu var klasificēt pēc veidiem, izmantošanas ilguma un citām pazīmēm.
…
