Anglijā 16. gs. vēl bija feodāla iekārta, taču pamazām tās saira un tā pamatā bija ražotājspēku tālāka attīstība. Šajā laikā Anglijā liela nozīme bija vadmalas ražošanai, to manufaktūras attīstījās, kur nebija izveidojušās cunftes, bija pieprasījums pēc vadmalas pastāvēja lēts darbaspēks. Lielās manufaktūras bija izdevīgas, jo tajās bija darba tehniskās dalīšanas process. Attīstījās arī citas nozares – zīda, mežģīņu, zeķu. Atslēgu, linu auduma ražošana. Anglijā attīstījās arī kuģu būvniecība, jo Anglija ir salu valsts un tas veicināja tirdzniecības un ārējo ekspansiju. Pieauga metālu ieguve un apstrāde, svins un alva kļuva par eksportpreci. Kapitālistiskās ražošanas attīstību pastiprināja tas, ka pieprasījums pēc darbaspēka bija lielāks nekā tā piedāvājums. 15. gs. beigās notika zemes iežogošana, kuras rezultātā laukos aramzemi pakāpeniski nomainīja parki un ganības un lielākā daļa iedzīvotāju pārcēlās uz dzīvi pilsētās. 16. gs. notika zemnieku nemieri, jo zemnieki tika padzīti no zemes , saasinājās cīņa arī manufaktūrās starp strādniekiem un īpašniekiem, jo strādnieku dzīves līmenis pasliktinājās. Vēl vairāk kapitālistisko ražošanas attīstību stimulēja vienota tirgus izveidošanās, finansu sistēma.
Anglijā karalim piederēja monopola tiesības uz dažādām tirdznieciski rūpnieciskām darbībām, kā arī uzlika buržuāzijai dažādas nodevas, cīņa starp feodāļiem un karali arvien saasinājās un buržuāziskā revolūcija sākās 1640. gadā un parlaments likvidēja karaļa ekonomiskās privilēģijas. 1646. gadā feodālais zemes īpašums tika pārvērsts par kapitālistisko, taču zemnieki zemi neieguva. Buržuāziskā republika sāka realizēt protekcionisma ekonomisko politiku, kas paredzēja savas zemes rūpniecības stimulēšanu. 18. gs. sākumā Anglijas ekonomikā bija izveidojusies apstākļi, kas radīja nepieciešamos nosacījumus pārejai no roku darba uz mašinizētu ražošanu. Roku darbs vairs nespēja apmierināt augošās vajadzības. Zemniecība kā šķira Anglijā praktiski izzuda, to nomainīja fermeri, kuri nodarbināja algotus laukstrādniekus. 18. gs. vidū Anglijā jau bija lieli brīvi kapitāli, daudz algota darbaspēka, plašas kolonijas un izvērsts iekšējais un ārējais tirgus un šis viss sekmēja rūpniecības apvērsumu tekstilrūpniecībā un kokvilnas rūpniecībā, jo tās bija jauna nozares un nepastāvēja valdības ierobežojumi. Izgudrojumi tehnikā ļāva strauji celt darba ražīgumu. Mašīnu pielietošana palielināja ražošanas apjomu, cēla darba ražīgumu un arī palētināja ražošanu. Anglija pirmā zeme pasaulē, kas pārgāja uz mašinizēto ražošanu un rezultātā kapitālistiskā ražošanā bija ieguvusi gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi adekvātu bāzi.
Sākot ar 19. gs. Anglijas attīstības tempi rūpniecībā palēninājās. Anglijas rūpniecības iekārtas bija jau 100 gadu vecas, turpretī citās valstīs izmantoja jaunākos zinātnes sasniegumus; Anglija izveda kapitālu uz citām zemēm, tā palēninot rūpniecības attīstību savā zemē; protekcionisma politikas iespaidā, samazinājās eksports. Monopola stāvokļa zaudēšana rūpniecībā, samazināja rūpnīcās strādājošo īpatsvaru. Anglijas lauksaimniecībā notika lielo zemes īpašumu tālāka koncentrācija, samazināja sējumu platības, ar lauksaimniecību nodarbojās tikai 30% iedzīvotāju. Strauji palielinājās pieprasījums pēc pārtikas precēm. Anglija kļuva par koloniju valsti, jo nostiprināja savas pozīcijas Indijā, Kanādā, Āfrikā un Austrālijā. Anglija sāka piekopt brīvo tirdzniecību.
Francijā 15. gs. galvenā loma bija lauksaimniecībai, taču tajā vairs nepastāvēja dzimtbūšana, bet vēl bija saglabājies feodālais zemes īpašums.
…
