Pēc izplatības Zemes garozā kalcija ieņem 5. vietu. Šajā ziņā to pārspēj tikai skābeklis, silīcijs, alumīnijs un dzelzs. Savas ķīmiskās aktivitātes dēļ kalcijs dabā brīvā veidā nav sastopams. Okeānu ūdeņi satur aptuveni 0,04 % (masas daļās) kalcija sāļu veidā. Šķīsošie kalcija savienojumi sastopami gandrīz visos dabā esošajos ūdeņos, tie ir galvenais ūdens cietības cēlonis.
Izplatītākie kalciju saturošie minerāli ir k a l c ī t s CaCO3 (tā paveidi ir I s l a n d e s š p a t s un a r g o n ī t s), ģ i p s i s jeb ģ i p š a k m e n s CaSO4*2H2O, a n h i d r ī t s CaSO4, f l u o r ī t s CaF2 ( kaušņu špats).
Izplatītākie kalciju saturošie ieži ir k a ļ ķ a k m e n s, k r ī t s un m a r m o r s, kuru sastāvā ir vairāk nekā 90 % kalcija karbonāta. Marmors ir kalcīta pārkristalizējusies forma. Rūpnieciska nozīme ir f o s f o r ī t i e m un a p a t ī t i e m, kas satur kalcija fosfātu. Kalcija silikāti un alumosilikāti atrodas kalnu iežos ( g r a n ī t o s, g n e i s o s).
Lielas kaļķakmens nogulas ir Ukrainā, Karēlijā, Pievolgā, Donas upes krastos, Urālu kalnu rietumu nogāzē un Baltijā. Latvijā lielas kaļķa nogulas ir Saldus, Nīgrandes un Auces apkārtnē, kas turpinās Lietuvā, Akmenes rajonā. Krīta nogulas visvairāk izplatītas Eiropā, areālā no Embas upes līdz Anglijai. Krīta atsegumi baltu klinšu veidā sastopami Lielbritānijā Lamanša krastā, kā arī Vācijā, Rīgenas salā.
Lielas marmora atradnes ir Urālos, Karēlijā, Gruzijā, Armēnijā, Uzbekijā un Aizbaikālā, Karrarā ( Itālijā), Parā (Grieķijā), kā arī Francijā, Kubā un ASV.
…