Aizsākta ap 1600.gadu, tanī pašā laikā, kad angļi sāka veidot savas kolonijas Amerikas kontinentā, Kabuki vēsture ir tikpat sena kā Amerikas Savienotās valstis un arīdzan tikpat daudzpusīga. Lai gan mēs patlaban tikai virspusēji ieskatāmies Kabuki vēsturē, ceru, ka tas radīs priekšstatu par šo mākslas veidu.
Kabuki radīja Okuņi mūķene no Idzumo sintoisma tempļa. Viņas uzstāšanās sausā upes gultnē kādreizējā galvaspilsētā Kioto radīja sensāciju un drīz jau viņai uzradās vairākas konkurējošas grupas. Agrīnais Kabuki bija pavisam savādāks nekā mēs to redzam šodien, tā pamatā bija dejas, kuras izpildīja liels sieviešu ansamblis. Vairākums no šīm sievietēm no uzstāšanās brīvajā laikā nodarbojās ar prostitūciju un, lai pasargātu nācijas morāli, valdība aizliedza sievietēm kāpt uz skatuves. Šis ir vienīgais valsts aizliegums ļoti ilgā laika posmā, kas skāra teātri.
Šis aizliegums izveidoja pavisam jaunu aktieru kategoriju – vīriešus, kas spēlē sieviešu lomas – “onnagata”. Līdz ar to izrādēs akcents tika likts ne uz deju, kā tas bija agrāk, bet gan uz drāmu un tādēļ Kabuki teātris tagad tiek uzskatīts par drāmas mākslas veidu.
Pēdējais 17.gs. ceturksnis tiek dēvēts par Genroku un bija renesanses laiks Japānas kultūrā. Kā galvenajai teātra formai, Kabuki tas bija īsts uzplaukuma laiks. Galvenās Kabuki stilizācijas tika veiktas šajā laikā. Tāds izcils lugu rakstnieks kā Čikamacu Mondzaemon un tādi aktieri kā Ičikava Dandžjūrō atstāja ievērojamu mantojumu teātra izpausmē, kura ietekme ir vērojama vēl šodien. Šajā periodā vēl izveidojās cieša saikne starp Kabuki un Bunraku leļļu teātri, un tie turpināja attīstīties un ietekmēties viens no otra.
Dekādēs pēc Genroku perioda mēs esam redzējuši neskaitāmus radošās izaugsmes un bagātināšanās posmus. 18.gs. sākumā vairāki patiešām izcili Bunraku leļļu teātra lugu rakstnieki uz īsu laiku aizēnoja Kabuki popularitāti. Patiešām, kā teicis kāds pētnieks, “izskatījās, ka tanī laikā tāds Kabuki teātris vispār neeksistēja”. Aktieri uz to atbildēja ar leļļu lugu adaptēšanu lielajai skatuvei, piešķirot saviem tēliem stilizētas kustības un lellēm raksturīgo mīmiku. 18.gs. beigās šim mākslas veidam nāca lielais pārmaiņu laiks raksturīga tendence bija reālisms un kultūras dzīves centrs no Kioto un Osakas pārvietojās uz Edo. Kā sekas šīm pārmaiņām bija pavisam savādāks onnagata tēlojums. Cilvēki vēlējās redzēt ko citu – onnagata tēls tika veidots Kioto, kur augstu vērtēja šīs pilsētas maigo raksturu, bet tagad auditorijai labāk patika tie, kuri rādīja stipras un lepnas Edo sievietes. 19.gs. iezīmē morāles pagrimums un neskaitāmas slepkavību ainas izrādēs, pēc kurām tik ļoti alka vairākums publikas.
…
