Fotogrāfijas funkcijas kopš tās pirmsākumiem ir mainījušās līdzi laikmeta tendencēm. Attīstoties paralēli citām vizuālās mākslas tehnikām, fotogrāfija attālinājās no tās sākotnēja – šaurā profila, kas ietvēra fotogrāfijas funkciju kalpot kā portreta aizvietotājai Parādījās pirmie mēģinājumi fotogrāfiju koceptualizēt, tās sižetu paplašināt, sasaistot norises fragmentu fotogrāfijā ar vērotāja subjektīvo pieredzi. Saskaroties ar fotogrāfiju, cilvēkas uztver tā piederību noteiktam kontekstam un uzklausa fotogrāfijas stāstu un pievēršas kaut kam, kas neesot ideoloģiski saistīts ar stāstu, darbojas kā neatkarīgs akcents. Šis akcents, ko R. Bārts sauc par punctum1 var sastāvēt no jebkādām vizuāli uztveramām formām un tas piesaista ar to, ka tas ir it kā netīšs, varētu pat teikt tas ir it kā iezadzies mierīgajā stāstā ritumā. Šis akcents pielīp, jo uztvērējs jūtās kā pamanījis kaut ko ļoti intīmu, tikai viņam šajā attēlā piederošu. Ja fotogrāfijas kopējais sižets, vadoties pēc daudz-maz līdzīgas cilvēka izpratnes par formām, vēstures norisēm, ‘vienkāršajām patiesībām’ sakrīt, tad šis akcents ir kā nepieciešamā ‘dzīves telpa’ attēlā, kas ļauj nepazaudēt samu intimitāti attēla vērojumā. Tieši tas, ka šis akcents ir nepretenciozs, ļauj tam but demokrātiskam un nodrošina cilvēka uztvērumam suverenitāti, arī, ja vērotājs nejūtas kompetents spriest par fotogrāfiju sarežģītu tehnisku un māksliniecisku kategoriju ietvaros.…
