Kā cilvēku saprot humānisti?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēģināsim no sākuma īsi ielūkoties humānisma vēsturiskā nozīmē. Tātad, Humānisms ir pasaulīgas inteliģences kustība, kas aizsākas XIV gs. Itālijā un pretstatā garīdzniecībai, kura orientējas uz Svētajiem Rakstiem un to skaidrojumu, sāk pievērsties antīkajai kultūrai, centrā izvirzot cilvēku. 1
Viduslaiku kultūra no antīkās pasaules bija pārņēmusi ideju par pastāvošo kārtību un pārliecību, ka šo kārtību ir radījis Dievs. Pasaule tika uztverta kā organisks veselums, kas sastāv no divām daļām: augšā- firmaments un apakša- zeme. Zeme bija zemiskākā un vismazāk cienīta vieta visā Visumā, kur atradās Elle. Visas norises uz Zemes noteica debesu ķermeni, bet pasaulē valdīja augstās pakāpes determinisms. Šajā hierarhiskā gradācija skaidri atšķiras šādas cilvēka personības daļas: griba, kaislības un ķermenis. Labi sakārtotā personībā gribai ka kalpam bija jāpakļaujas prātam, kurš tā pavēlas nodod tālāk kaislībām un ķermenim. Humānisti veicināja jaunu cilvēka izpratnes attīstību. Jaunais cilvēka modelis bija nehierarhisks, kas nostādīja uz jauniem pamatiem attiecības starp dvēseli un ķermeņi. Viņi mācīja, ka cilvēkam ir jāmīl dvēsele, nav jānicina miesa un ka ķermenis un dvēsele ir neizšķirami un savstarpēji saskaņoti. Īpaša loma tika ierādīta cilvēka sirdij kā viņa personības centram. Sv. Sales Francisks( 1567- 1622) aplūkoja serdi kā „ visas mūsu rīcības avotu”, anglikāņu teologam Ričardam Hukeram( 1554- 1600) sirds bija visas dievbijības avots un vienlaikus domāšanas orgāns.…