1.Ētika-ethos-paradums, tikums, raksturs. Aritot.- NIKOMAHA ĒTIKA- tikumības māc. T.I.- māc. par labo/ ļauno; prāta un sirds higiēna.
Tikumība- morāles prakse. Uzd.- piedāvāt tikumības normas, raudzīties kā cilv. tās izpilda domās, darbos, jūtās, vārdos. DIEVIŠĶIE TIKUMI- cerība, ticība, mīlestība. 7 galv.grēku pretstats: pazemība- lepnībai; devībai- mantkār.; šķīstība- nešķīst.; žēlsird.- skaudībai; lēnprāt.- dusmām; cītība- kūtrībai. Morāle- mores- tikums, morales- tikumisks. Principu, normu kopums, kas vēsturiski izveidojies sakarā ar cilv. priekšstatiem par labo un ļauno. Tajā ietilpst: labā/ ļaunā probl.; jaut. par tikumisko normu avotu; gribas brīvības probl. Tā orientē uz JĀ būtību- uz to, kam vajadzētu būt- uz ideālu, t.i., cilv. spēja projektēt sevi nākotnē. Tai ir interatīvs raksturs. Tā pamatvērt.: Labais, taisnīgais, godīgums, brīvība. M. ir visur, kur ir cilv-u att. M.- nerakstīti lik. M. cieši saistīta ar ties., pol., med., ekoloģ., žurnālistiku. M. un ties. pazīmes: KOPĪGĀS- ekon., soc. politiskie, idealoģ-ie pamati; uzvedības normas, lai nodrošinātu disc., kārt. līmeni sab-ā.; mērķis- nodrošināt vispārcilvēciskās att. sab-ā. ATŠĶIRĪGS- M. pastāvēja pirms v. izveidoš.; T.n. fiksētas norm. aktos; M. veidoš. pamats- sabiedriskā doma. T.n-ās izpaužas v. griba, kas saistīta ar sab. vēlmēm; pārkāpjot M. normas, cilv. var tikt sodīts ar M.sankcijām; pārkāpjot t.n., tiek sodīts lik-ā noteiktā kārtībā.
2. M.izcelš. virzieni:BIOL.- cilv. tuvība dzīvnieku pasaulei. Atzīts kā ilgstošs evolūcijas rez. SOC.- tikum. sākotni meklē dzīvē. METASOC.- kosmiskais M. raš. meklēj-i. Kosmosā valda saprāts. RELIĢ.- dievišķa izcelš. Dievs deva Mozum 10 baušļus, kurus ir jāpilda sab-ai. M. būtī- sabiedriskās apziņas forma, sociāls instit., kurš veic cilv. uzvedības regulācijas f-jas.
3. Tik. raš. avoti: VALODA- saglabā, nodod tālāk uzkrāto dzīves gudrību. ETNOGR.- pētot dažādas parādības, iespējams ielūkoties senā pagātnē- pētīt tikumību. ARHEOLOĢ.- dod iespēju ar izrakumu palīdz-u pētīt senos darbarīkus, apbedīj-u vietas. VĒST. PSIH.- pēta seno aizliegumu (tabu) nozīmi.
4. M. f-jas:( sarežģītas, organizētas sist. uzvedības veids). Izziņas- morālā izziņa ir 3 svarīgu izziņas vērtējuma un praktiskās darbības vienotāja: Gnezeoloģ.- izziņas teorija; Aksioloģ.- māc. par vērtībām; Praksioloģ.- māc. par praksi. Cilv-u att-u regulēš., pašreg.- fizioloģ. vajadz., pašsaglabāš., soc., vaj. pēc cieņas, pašapliecināš. Norma orientē cilv-u uz noteiktiem priekšrakstiem. darbībā tiek pārbaudītas cilv. spējas un griba. Cilv-u att-u regul. iespējama, pastāvot nosacīj-iem: nepieciešams iepazīt cilv. raksturu, dzīvi; morālajā regul-ā svarīgs mērķis- izteikts principos, ēt. kodeksos, sprediķos, baušļos; svarīgi apstākļi, kādos cilv-am nākas darboties. Tikumiskās audzināš., pārraudzīš.: tikum. izglītoš.- tik. audzin., mērķis- panākt, lai cilvēces pamatvērtības kļutu par katra indiv. vērtībām. Uz vērt-ām orientējoša: sava veida morālais/ peronības kodols cil-ā ir atbildība, sirdsapziņa, dzīves jēga, sadraudzībā ar garīgajām vērtībām. Prognozējošā: saistīta ar orientāciju uz nākotni.…