Latvijas Republikas uzņēmējdarbības veidus, to formas, uzbūvi, dibināšanas un likvidācijas principus un notikumus nosaka Komerclikums. Kā arī tos papildina un regulē atsevišķas to sfēras citi likumi, Ministru kabineta noteikumi, kā arī viss iepriekš noteiktais ir saskaņā ar Satversmi, ratificētajiem starpvalstu līgumiem un Eiropas Savienības noteiktajām regulām.
Mans apskatītais pants Komerclikumā vārdiski ir saprotams, tas ir saskaņā ar visiem augstāk minētajiem likumiem, noteikumiem un regulām, bet šķietami tas ietver sevī iespējamu deviantu uzvedību.
Precizējot es apskatīšu Komerclikuma III daļas par Uzņēmumiem un Filiālēm 19.panta 2.daļu, kas ietver sevī “ Komersantam ir izņēmuma tiesības uz komercnoslēpumu”.
Šī norma satur deviantas uzvedības iespējamību no komersanta puses, jo šā paša panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “komercnoslēpums ir tādas ar komersanta uzņēmumu saistītas saimnieciska, tehniska vai zinātniska rakstura lietas un rakstveidā vai citā veidā fiksēta vai nefiksēta informācija, kurai ir faktiska vai potenciāli mantiska vai nemantiska vērtība, kuras nonākšana citu personu rīcībā var radīt zaudējumus komersantam un attiecībā uz kuru komersants ir veicis saprātīgus slepenības saglabāšanas pasākumus”, respektīvi, komersantam ir legāla iespēja izmantot ražošanā, piemēram, nekvalitatīvas izejvielas pasludinot to izmantošanu par komercnoslēpumu, kā arī šī paša panta trešā daļa runā par “ komersantam ir tiesības prasīt komercnoslēpuma aizsardzību, kā arī to zaudējumu atlīdzību, kas radušies komercnoslēpuma prettīesīgas izpaušanas gadījumā”.…
