Autors: A.Bitāns
Iztirzājamā jautājuma būtība: Juridisko atbildību definē dažādi. Tiesību literatūrā lielākoties juridiskā atbildība tiek izprasta kā sociālās atbildības veids. Juridiskā skatījumā juridiskā atbildību definē kā cilvēka darbības sekas. Anglosakšu zemēs juridiskai atbildībai ir divi veidi – liability (juridiskais pienākums) un responsibility (ietver plašāku atbildību – morālu un ētisku pienākumu izpildi). Tiesību teorijā pārsvaru ir guvis uzskats, ka juridiskā atbildība ir cilvēka psiholoģiskais stāvoklis vai attieksme pret darbību un tās sekām. Var nošķirt vairākas Juridiskās atbildības teorijas:
Juridiskā atbildība kā tiesiska attiecība, kas pastāv starp personu, kurai tiesību normu pārkāpuma rezultātā kaitējums nodarīts, un personu, kam par nodarīto kaitējumu jāatbild. Juridiskā atbildība ir kā tiesiska attiecība, kas rodas likumā vai līgumā noteiktā pienākuma izpildīšanas gadījumā. Tiesiskā attiecība ir jauna attiecība, kas pirms tiesībpārkāpuma izdarīšanas nav pastāvējusi – šī attiecība rodas no jauna (krimināltiesībās, administratīvajās tiesības) vai tā papildina, vai arī tā aizstāj jau pastāvošās tiesiskās attiecības (civiltiesībās).
Juridiskā atbildība kā tiesību normas sankcijas realizācija, kas saistīta ar kompetentas iestādes darbību tiesību normas piemērošanā vai sankcijas realizācijā. Šim definējumam nevar piekrist, jo ne jebkurā tiesību normas sankcijā ir noteikta juridiskā atbildība, kā arī jaunajai saistībai un pienākumam ir atšķirīgs raksturs atšķirīgās tiesību nozarēs. Jānorāda ar ko tiek apzīmēta sankcija – vai ar tiesību normas sastāvdaļu (hipotēzi, dispozīciju vai sankciju) vai ar atļauju, piekrišanu noteiktu tiesiskā rakstura darbību veikšanai, vai arī ar sekām, kas iestājas tiesību pārkāpējam tiesībpārkāpuma rezultātā. Sankciju var lietot arī divās nozīmēs – plašākā nozīmē, kas apzīmē visas negatīvās sekas, kas iestājas personai, kura ir izdarījusi tiesību pārkāpumu un šaurākā nozīmē, kas apzīmē tikai tādas sekas, kas tiesībpārkāpējām iestājas jaunas tiesiskās attiecības rezultātā.
Juridiskā atbildība (nelabvēlīgas sekas pārkāpējam), kas iestājas personai, kura ir pārkāpusi ar likumu aizsargātās noteiktās sabiedriskās attiecības. Juridiskā atbildība tiek izprasta kā negatīva rakstura juridiskās sekas, kas iestājas personai, kura nav pienācīgi izpildījusi tai ar likumu uzliktos pienākumus, tomēr šim apgalvojumam nevar piekrist, jo padara juridisko atbildību pārāk plašu un tas var būt attiecināms uz visām tiesiskajām sekām.
Juridiskā atbildība kā valsts piespiedu līdzeklis, kas nosaka, kuras sabiedriskās attiecības ir aizsargājamas un kādā veidā tas darāms. Kad kāda no šīm aizsargājamām attiecībām ir pārkāpta, valsts piemēro savus piespiedu līdzekļus likuma noteiktajā kārtībā. Tomēr šis skaidrojums kā piespiedu līdzekļu izmantošana nevar tikt pilnībā atbalstīts, jo piespiedu līdzekļu izmantošana var tikt piemērota arī jau esošās saistības piespiedu izpildei un ne katru valsts piespiešanu varētu uzskatīt par juridisko atbildību. Tādēļ labāk ir runāt par valsts piespiedu līdzekļu piemērošanas iespēju, nevis to lietošanas brīdi.
Pozitīvā juridiskā atbildība, kas nosaka divus juridiskās atbildības veidus – pozitīvo atbildību, kas nosaka, ka pilsonis, persona, iestāde organizācijas, amatpersona nes atbildību vispirms par savu pienākumu pareizu izpildi un negatīvo atbildību, kas nosaka, ka neizpildītu pienākuma rezultātā piemērojamus piespiedu līdzekļus. Šim sadalījumam nevar piekrist, jo cilvēka attieksme pret saviem pienākumiem ir psiholoģisks process un ko nespēj regulēt likums, līdz ar to arī juridiskā atbildība ir neskaidra, kā arī nevar piekrist pozitīvās teorijas vēlmei juridisko atbildību reducēt uz procesu, jo nav skaidras robežas starp pozitīvo un negatīvo juridisko atbildību.
Par juridiskās atbildības pamatu tiek uzskatīts tiesībpārkāpums. Ar tiesībpārkāpumu izprot tādas personas darbību (ar nodomu vai aiz neuzmanības), kas pārkāpj likumu vai aizskar citu personu likumīgās tiesības vai intereses. Senajā Romā izšķīra divējādus tiesību pārkāpumus – crimina (kriminālnoziegumi), kad vainīgo sodīja publiskā valsts vara un delicta (neatļautās darbības), kas radīja tikai civiltiesisku atbildību – zaudējumu atlīdzību. Pirms Otrā pasaules kara tiesību pārkāpuma iedalīja kriminālā netaisnībā un civilā netaisnībā, kā arī administratīvā netaisnībā (pašlaik tas vēl pastāv anglosakšu tiesībās). Pārkāpumi atkarībā no to sabiedriskās bīstamības iedalās – civiltiesiskajos pārkāpumos, disciplinārajos likumpārkāpumos, administratīvajos likumpārkāpumos un noziegumos. Atkarībā no pārkāpuma rakstura pastāv civilā, administratīvā, disciplinārā un kriminālatbildība. Katram juridiskās atbildības veidam ir juridiskās atbildības priekšnosacījumi, kurus iedala objektīvajos un subjektīvos atbildības priekšnosacījumos.
…
