Astrīde Ivaska, Solis silos. Dzejoļi 1968. - 1971. Stokholmā Solis silos ir dzejnieces trešais dzejoļu krājums. Krājumu ievada cikls, kur autore pakļāvusies ziemelu sila īpatnējai diženībai. Viņai liekas, ka sila varenība klusēdama ietvērusies zemē, kokos un ūdeņos. Dzejniece jūt šo spēku, un tas viņai šķiet labvēlīgs un tuvs.
Ta pio, dvēseļu raudzītāj,
balto bērzu audzētāj,
no rīta līdz vakaram
tu sver mani vasaras svaros,
līdz līgojos viegla kā tāss.
Sila varenībai blakām ir jūŗa. Jūras iespaids ir tik liels, ka tas,kas saistīts ar jūru ievijas arī dzejoļos, kuros runa nemaz nav par jūru. Piemēram : dzejoļu ciklā “Tapio silu valdniek”
“Es jau nāku, nāku lēnām – viļņu solīšiem.
Tā kā dienas aiziet lēniem, aiziet vilnu solīšiem…”
“Kad tavi gari pār ūdeni staigā,
Man pēkšņi nokrīt zvīņas no acīm
Un plaksti skalojas vizmainā vilnī”
…