1.temats. Starptautisko publisko jūras tiesību jēdziens, avoti, subjekti.
1.1.starptautiskās jūras tiesības kā starptautisko tiesību nozare;
1.1.1. starptautisko jūras tiesību jēdziens un būtība;
Starptautiskās jūras tiesības ir starptautisko tiesību sastāvdaļa. Ar starptautiskajām jūras tiesībām jāsaprot to starptautisko tiesību normu un principu kopums, kas regulē starptautiskās publiski tiesiskās attiecības starp valstīm, starptautiskajām organizācijām un ar starptautisko tiesībsubjektu apveltītajiem veidojumiem jūras, tās dzīļu un resursu, kā arī virs tās esošās gaisa telpas izmantošanas gaitā.
1.1.2.jūras tiesību vēsturiskā attīstība un kodifikācija;
• Mare clausum un mare liberum starptautisko jūras tiesību doktrīnas.
• Jūras tiesību attīstības tendences kontinentālā šelfa saistībā
• ASV prezidenta Trumena 1945.gada proklamācijas
• 1930.gada Hāgas konference
• 1958. gada AN diplomātiskā konference Ženēvā
• 1960.gada II ANO konference
• 1972. – 1982. III ANO konferences darbs
1.2. Jūras tiesību avotu jēdziens;
Jūras tiesību avoti ietver šīs starptautisko tiesību nozares normas- juridiski obligātus, saistošus jūras tiesību subjektu uzvedības noteikumus. Par tiesību avotiem sauc tiesību normu ārējo formu, kādā izpaužas konkrētās tiesību nozares normas un principi.
1.3. Jūras tiesību avoti.
ANO statūtu 38.pantā.
Avoti: starptautiskās paražas; starptautiskās konvencijas; civilizēto nāciju vispāratzītie principi; tiesu lēmumi un dažādu nāciju kvalificēto publikāciju doktrīnas.
1.3.1.starptautiskie nolīgumi;
starptautiskās tiesas Statūtu 38.pants atsaucas uz starptautiskajām konvencijām, taču ar šo normu jāsaprot visu veidu un nosaukuma starptautiskie nolīgumi. Starptautiskie nolīgumi, kā tos definē 1969.gada Vīnes konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 2.pants, ir „starpvalstu starptautiska rakstura vienošanās, kuru reglamentē starptautiskās tiesības, neatkarīgi no tā, vai šī vienošanās ir vienā vai vairākos starptautiski saistītos dokumentos. Par starptautisku nolīgumu uzskatāma jebkura starptautisko tiesību subjektu rakstveida vai mutvārdu vienošanās, kurā ietvertas nolīguma pušu tiesības un pienākumi. Sastopami tādi starptautisko nolīgumu nosaukumi, kā līgums, nolīgums, konvencija, akts, statūti, harta, akts, deklarācija, protokols. Nolīgumam jābūt noslēgtam starp starptautisko tiesību subjektiem un tam jāregulē publiski tiesiskas attiecības. Starptautisko nolīgumus pēc to pušu skaita var klasificēt:1.divpusējos un 2.daudzpusējos.
1.3.2.starptautiskās paražas
starptautiskās paražu tiesību normas ir starptautisko tiesību subjektu savstarpējo attiecību prakse, kas ir atzīta par juridiski saistošu. Saistošais paražas raksturs atšķir to no paraduma, prakses, kurai nav juridiski saistoša rakstura un kura pārkāpumus nerada starptautiski tiesisko atbildību. Paražu tiesību normas ir konstatējamas visdažādākajos materiālajos avotos, kuri atspoguļo starptautisko tiesību subjektu attiecību praksi. Pie šādiem avotiem tradicionāli pieskaitāma diplomātiskā sarakste un politiskie paziņojumi, kurus parlamentos, starptautiskajās konferencēs vai organizācijās un citus sniedz valstu vai starptautisko organizāciju pārstāvji.
1.3.3.tiesu lēmumi;
starptautiskās tiesas statūtu 38.pants nenosaka, kuru tiesu lēmumi ir atzīstami par starptautisko tiesību palīgavotu, un tieši tas ļauj domāt, ka par tādiem var kalpot jebkuru tiesu lēmumi- kā starptautisko tiesu, gan nacionālo tiesu lēmumi, gan institucionālās tiesas. jūras tiesību jomā par nozīmīgākajiem ir atzīstami šādi ANO Starptautiskās tiesas lēmumi: 1.Korfu kanāla lietā 1949.g. Lielbritānijas strīdā ar Albāniju; 2.Zvejniecības lietā 1951.g. Lielbritānijas strīdā ar Norvēģiju; 3. Zvejniecības jurisdikcijas lietā 1974.g. Lielbritānija strīdā ar Islandi.
1.4. jūras tiesību subjekti;
Galvenais subjekts ir valsts. Starptautiskās organizācijas. Lielākā ir ANO. ANO ir apakšstruktūras: IMO- starptautiskā Jūras organizācija. Latvijā kopš 1993.g. ir IMO dalībvalsts.
1.4.1.valstis
…
