Madernieks uzskatīja, ka tautas mākslā izcili sasniegumi vērojami ģeometrisko formu kompozicionālajā kārtojumā un kolorīta sabalsojumā. Mākslinieks teicis: „..muzeju krājumos, it īpaši villainēs, spilgti redzam latviešu vispār iemīļotās un viņiem īpatnējās krāsas un līniju kombinācijas.. interesanto izrakstījumu, šo zaļi sarkani dzelteno krāsu un līniju harmoniju uz balta vai dzelteni pelēka pamata toņa.” „Šeit,” uzsvēris Madernieks, „galvenā vērība piegriezta zīmējumam un krāsu attiecībām un viņa harmoniskiem noskaņojumiem Otrā vietā stādāma tehnika, izpildījums.”
Darinot, vai pareizāk sakot, gleznojot tekstiliju metus, vispirms atrada kompozīcijas kolorīta noskaņu un tās ornamentāli tēlaino sistēmu. Daudzveidīgas ierosmes mākslinieks guvis dzimtā novada lauku ainavā. Dabas studijas vasarās – ainavu, kluso dabu, ziedu un stādu gleznojumi – atklāja viņa tekstiliju iecerei nepieciešamo formu un krāsu pasauli. Gleznotie augi (jāņuzāles, madaras, bārenītes, skujas, ķērpji, pat dadži un kāšurozes). Pedzedes krastu zalkši, meža dzīvnieki bijis bagāts ierosmju avots meža un lauku dzīvajai dabai, puķēm, stādiem tipisko struktūru. Pētot, analizējot un, kā mākslinieks pats teicis, sekojot ornamenta formas ritma iekšējai likumsakarībai un savas intuīcijas diktētai izjūtai, radās jaunas atziņas, veidojās stilistiski īpatns seno formu un netradicionālu veidolu saiknējums. Madernieka darbiem piemītošo ģeometrizācijas savveidību, paralēles ar dzimtenes dabu un „latvju eglēm”, ko māksliniekam „skuju rakstus šalcot auž”, atzīmējis 20.gadu nogalē dzejnieks Jānis Sudrabkalns.
…
