Pēc tam Cēzars kļuva par Gallijas (mūsdienu Francijas) vietvaldi. 55. un 54. gadā p.m.ē. Cēzars pat iebruka Lielbritānijā. Viņam pakļāvās milzīga armija, kuru viņš nolēma paturēt pretēji likumam, kas paredzēja atlaist karavīrus. Tā 49. gadā p.m.ē. Cēzars uzsāka cīņu par vienvaldību. Cēzara pretinieks bija Pompejs Varenais. Pilsoņu karš Romas impērijā turpinājās līdz 45. gadam p.m.ē. un beidzās ar Cēzara uzvaru. Cēzars tādā veidā kļuva par diktatoru. Daudziem šāda lietu kārtība nepatika un Cēzars tika nogalināts 15. martā pie ēkas, kur savācās senāts. Pēc viņa nāves, cīņu par varu turpinājis viņa māsasdēls - Oktaviāns Augusts, kurš šajā cīņā arī uzvarēja.
Atšķirībā no vairuma savu priekšgājēju, Cēzars, ticis pie varas grožiem, neuzsāka terora kampaņu pret saviem pretiniekiem. Iespējams, ka tieši tas vēlāk viņam maksāja dzīvību. Vēl 49. gadā p.m.ē., nonācis Pompeja pamestajā Romā viņš nekavējoties ķērās pie reformām. Arī atgriezies no Ēģiptes, viņš palikušajos dažos savas dzīves gados ieviesa virkni būtisku izmaiņu Romas ekonomiskajā, politiskajā un administratīvajā sistēmā. …