Jūlija Gipenreitere "Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?"

Viens no labas savstarpējās sapratnes principiem ir aktīva klausīšanās. Tās uzdevums ir saprast runātāju un likt viņam to zināt. Šajā brīdī ir jāpārstāj domāt par savām lietām un pilnībā jāpievēršas sarunbiedram. Ar tās palīdzību tiek nodibināta uzticēšanās pilna saziņas gaisotne. Tas palīdz atrisināt problēmas un saskaņo vēlēšanās.
Arī ja bērns vēl nerunā, ir viņā jāieklausās. Visas viņa darbības ir jākomentē, un tas vecākiem ir jāieklausās, jāvēro viņa darbības, kā rezultātā nonāks līdz problēmai un to varēs risināt.
Ar aktīvās uzklausīšanas metodi vecāki labāk var saklausīt bērna vajadzības, savādāk reaģēt uz viņa dažādajām darbībām un vairāk izprot to cēloņus. Ir jāizprot bērna personiskie pārdzīvojumi. Un tas ir viens no galvenajiem noteikumiem, lai rastos labs savstarpējais kontakts.
Kad mēs sarunājamies ar kādu, ir ļoti svarīgi dalīties ar savām jūtām. Tās ļauj otram iepazīt un saprast mūs. Daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, kādā veidā mēs darām zināmu par sevi. Savas jūtas nekad nevajag turēt sevī, it īpaši ja tās ir negatīvas. Runājot par jūtām vajadzētu runāt pirmajā personā.
Es-vēstījums ir neaizstājams un tas sarunu biedru neaizskar, ja saruna ir negatīvā ievirzē. Tas ir domāts, lai sarunu biedrs sadzirdētu un saprastu mūs. Ja mēs nesakām, ko jūtam un domājam, tad otrs cilvēks vienkārši var neiedomāties par to. Tas mums ļauj risināt problēmas, tā rada uzticēšanos un līdz ar to ir vieglāk tikt līdz problēmas atrisinājumam. Es-vēstījums mums ļauj biežāk runāt par savām pozitīvajām jūtām.
…