Jūdaisms ir vienas, Dieva izredzētās tautas reliģija – ebreju. Izredzētība tiek uztverta kā “atrašanās uzticības attiecībās” ar Dievu, proti, tā nav nacionālā pārākuma apziņa, bet gan īpašas saistības, ko Izraēlas tauta uzņemas, lai pildītu Dieva baušļus. Vairāk nekā pusi no pastāvēšanas laika šī tauta ir dzīvojusi ārpus savas dzimtās zemes. Pasaulē ir 12 miljoni ebreju, no tiem puse dzīvo ASV, 2 miljoni – Izraēlā, vēl 4 miljoni ir izklīduši visā pasaulē, lielākā daļa no tiem mīt Krievijā un Austrumeiropā. Holokausta laikā – no 1939. līdz 1945.gadam – Hitlera gestapo, rūpējoties par vācu rases tīrību, nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs iznīcināja 6 miljonus ebreju. Pēc Otrā pasaules kara, 1948.gadā, tika nodibināta neliela valsts – Izraēla. Tā tika radīta, lai ebreju tautai vienmēr būtu savas mājas.
“Ebreju dzīves stāsts”, viņu agrīnā vēsture, ir izklāstīta piecās Mozus grāmatās, tās sauc arī par Toru ( mācību vai likumu). Aplūkojot šo grāmatu aprakstu, kā arī desmit baušļu būtību kopējā dziļākā sociālpsiholoģiskā un filozofiskā interpretācijā, var secināt, ka šīs mācības mērķis tieši vai pastarpināti bijis vienot ģimeni, dzimtu, cilti, tautu, stiprināt cilvēku garu un morāli grūtajos tā laika pārbaudījumos.…
