J. Haidns dzīvoja laikā, kad Vakareiropā - literatūra, filozofija, tēlotājmāksla - sāk runāt par globālām tēmām. Šis laikmets runā par vispārcilvēciskām problēmām. Īpaši literatūra aizskar jautājumu par sociālām problēmām, sociālo netaisnību un filozofija (franču) jau izstrādā teorētiski valsts demokrātisko modeli.
Haidna daiļradē mēs varam visvairāk saskatīt lauku cilvēku dzīvi, vienkāršo ļaužu sadzīvi, priekus, ikdienu. Viņš savu skatu koncentrē uz tautas folkloru, uz šo slāni, kas veidojies jau gadu simtiem, bet tāpat arī uz politiku. Kā literatūrā to mēdz dēvēt – vētru un dziņu laikmets pirms revolūcijas.
Novatorismi:
Haidns paralēli ar 2 saviem laikabiedriem liek pamatus klasiskām formām, žanriem. Daiļradē izkristalizējas: simfonijas cikls, sonātes cikls, stīgu kvarteta cikls, sonātes forma; klasisko veidolu iegūst arī koncerta žanrs.
Žanri:
Simfonijas - Kopā ap 104. Šis žanrs piedzīvo spēcīgu evolūciju. Agrīnās simfonijas nosacīti var piedēvēt pie šī žanra. Tās ir tuvas svītām, serenādēm, nenoteikts daļu skaits, no kurām dažas tuvas dejām, orķestra sastāvs mainīgs, nestabils, „pedāļu funkcijas”, nav ne tuvu sonātes formai, bet šajās simfonijās jau parādās tēlainība, atraktivitāte. H. 5., 6. un 7. simfonijai dod programmatiskus nosaukumus: Rīts, Pusdiena un Vakars. Šajās simfonijās jau parādās pūtēju solo…
