1.Boņs dusmīgs uz bērniem, kas nemaz nav tik daudz vecāki par viņu ( Paulīne, Justs, Pēteris).
7.lpp. – Dusmas uz Paulīni “...aitas ļipa. .. Suņa mēle...Cūkas smecere...Vistas klukstiens..”
2.Attapīgs un gudrs.
9.lpp. – “...puikām ar meitenēm nav ko kauties.”
3.Aizstāv Bibuku.
9.lpp. – “Viņai nav naba. Tāpēc tu nenabo.”
4.Zvanu Floriāns.
9.lpp. – “Tas Floriāns – ar vienu vēl melno ūzu, ar otru jau sirmo – ar tiem zvaniem rīkojas jau no laika gala, un laikam tāpēc visi viņu sauc par Zvanu Floriānu.”
5.Attiecības ar Dievu. Dvēsele.
9.lpp. – “Boņs nometas ātri sniegā uz viena ceļa un, trīs reizes iesitis krūtīs, pārmet krustu. Vectēvs ir stāstījis, ka ikkatram kārtīgam kristīgam cilvēkam ir jāpateicas Dievam par pavadīto dienu.”
10.lpp. –
17.lpp. – “Boņs zina, ka dvēseli ir stiprāka par miesu, ka tā pat ļaunajam garam var apgriezt ausis un aiztaisīt muti, ka viss labais cilvēka dzīvē nāk no dvēseles un ka viss vājums, grēks un citas nelabas lietas nāk no miesas. Gadās arī dvēselei sava šķībā reize: tas nešķīstais, ragainais ar savu garo asti arī dvēselē iesit kādu netīrības gabalu, tādu kā tintes traipu burtnīcas bālajā lapā, vai arī ar savu spalvainās kājas nagu ieskrāpē dvēseles baltajā gludumā kādu robu vai caurumu, tad nu iznāk ņemties ar mazgāšanu un gludināšanu. Grēcinieki pat zobus griež. Un, visu to pārdomājot un atceroties no stāstītā un lasītā, Boņam sāk uzreiz gribēties kaut ko tādu piedzīvot pašam ar savu dvēseli. Vispirms viņam gribas redzēt savu dvēseli no visām pusēm un pārliecināties, vai tā ir baltā vai arī tur ir kādi velna astes cirtieni, tādi kā tintes traipi...…
