Jesaja Berlins “Četras esejas par brīvību”

Autors savu specifisko brīvības izpratni – tolerantu un taisnīgu attieksmi pret ikviena indivīda vēlmēm un vajadzībām saista ar specifiski lietoto plurālisma un monisma pretnostādījumu. Monisma un plurālisma priekšstati Berlina uzskatu sistēmā attiecas uz atsevišķa cilvēka un visas cilvēces iespējām panākt visu ētisko un sociālo problēmu galīgu un taisnīgu atrisinājumu.
Autors kritizē filozofus attiecībā par jēdziena determinisms nozīmi un deterministus par viņu uzskatiem un izvirzītajām tēzēm (Kants, Spinoza, u.c.). Robežlīnijas meklējumi starp cilvēka rīcību un cēloņiem (rīcība ir cēloniski noteikta).
Govdins – fanātiskumā – ir konsekvents attiecībā uz taisnīgumu, kā determinists. Berlings – taisnīga un netaisnīga rīcība, tāpat kā likumīga un nelikumīga rīcība (gatavs un negatavs persiks). Bet, ja cilvēks nevarēja nerīkoties tā, ko tādā gadījumā nozīmētu sacīt, ka viņš to un to “bija pelnījis”?
Piekrīt Spinozas uzskatam – ja ņem determinismu nopietni, tad dažus apzīmējumus nelietotu vai lietotu šaurākajā nozīmē. Jēdzienus kā taisnīgums un objektivitāte, nopelni jāpārskata – ja tos vispār vajag saglabāt.
Sec = nav saprātīgi reizē ticēt, ka izvēle tiek cēloniski izraisīta, un uzskatīt, ka cilvēki pelnījuši pārmetumus vai sašutumu (vai pretēju attieksmi) par to, ka izvēlējušies kaut ko darīt vai nedarīt.
Viens no motīviem, kāpēc cilvēki pieķeras determinismam, ir saprāta atbalstītāju bailes no tā, ka šādu priekšnoteikumu uzliek pati zinātniskā metode. Hempšīrs: “Cilv. uzvedības pētījumi liecina, ka filozofiska māņticība šobrīd var viegli pārņemt tradicionālās reliģiskās māņticības lomu progresa bremzēšanā. Pašreizējā uzskatu gaisotnē pastāv tendence gluži dabiskas bailes no plānveidības un sociālās tehnoloģijas godināt par indeterminisma filozofiju.” …