Jēkabs Graubiņš savos rakstos atspoguļo arī daudzas sabiedriskās pretrunas, kas iespaudo mūzikas dzīves norisi. Līdzīgi kā Emīlu Dārziņu viņu uztrauc Rīgas mantisko aprindu trulums. Autora sašutums par bagāto ļaužu izklaidi. Runājot par operas izrādēm labvēlīgi novērtēdams jauno dziedoņu J. Niedras, H. Šulca debijas, recenzents jautā: Bet kur paliek publika?
Sezonas atklāšanas dienā “Karmena” - krēsli pustukši. Vai cenas par augstām?
Mākslas un publikas attiecības patiesi rūp Jēkabam Graubiņam. Viņu sāpina pustukšās krēslu rindas Alfrēda Kalniņa dziesmu vakarā, kur skanējuši 27 jaundarbi.
“Mākslinieks nebūtu mākslinieks, ja viņš apmierinātos ar jau sasniegto un nemeklētu jaunus ceļus, jaunus izteiksmes līdzekļus mūžam jauniem pārdzīvojumiem. Bet sabiedrība nevar paspēt šajā meklēšanas gaitā māksliniekam līdz. Viņa var tikai tam pa pēdām labu gabalu sekot...” Kalniņš no mums bēg, bet mums viņš jāpanāk...” mazliet citādi recenzijā akcentē mākslinieka unn publikas attiecības, priecājoties par 1 kamermūzikas vakaru Latvijas Konservatorijā, kas bija atkal pulcinājis pilnu namu mūzikas draugu. Tas liecina, ka mums netrūkst nopietnu mūzikas cienītāju.
Daži klavieru un instrumentālās mūzikas mūziķi grib izbraukt uz lētiem efektiem, un tā slēpt savu nepilnīgo efektu: rezultāts “tukša zāle”. Konservatorijas vakari nopietns, ilgs sagatavošanās auglis.
Graubiņš ļoti bargi novērtē Rīgas koncertdzīvi, neslēpjot ne dažus populārus vārdus. Daudzās avīzēs atrodamas liecības par dziedātāju M. Vīgneres – Grīnbergas, A. Kautiņu, A. Benefeldi u.c. Uzzinām arī, ka Alfrēda Kalniņa ērģelspēles un improvizācijas pamatā bijusi tieksme maksimāli izmantot reģistru kolorītās īpašības. Gūstam priekšstatu par to kā spēlējis Ludis Bērtiņš, Varam izsekot stīdzinieku – vijolnieka A. Norīša, čellista Ozoliņa pirmajiem soļiem uz skatuves. Līdz ar to var runāt par mākslu vispār. Par vienu no spilgtākajiem pianistiem Jēkabs Graubiņš uzskata N. Orlovu. “Viņa spēle tehnikas ziņā sasniegusi augstāko pakāpi. Baha un Šūberta variācijās aizraujas elpa un ar aplausiem negribas traucēt.”
…
