Mācību metode- ir skolotāja un skolēna savstarpējas sadarbības paņēmienu kopums, kāds nepieciešams noteikta didaktiskā principa vai pedagoģiskās pieejas ietvaros, un paredzēts,lai nodrošinātu mācību , audzināšanas un attīstības uzdevumu izpildi mācību procesā un izglītības mērķu sasniegšanu.
Kad skolotājs ir izklāstījis struktūru, viņš uzaicina vienu vai vairākus skolēnus atbildēt vai izteikties, dot verbālu vai neverbālu ieguldījumu.
Skolotāja uzaicinājuma vai iztaujāšanas pētījumi pievērš uzmanību jautājumu biežumam, jautājumu izziņas (kognitīvajam) līmenim, 1. gaidīšanas laikam un pēta jautājumu uzdošanu konkrētam skolēnam tā paša jautājuma uzdošanu citam skolēnam uzstājību.
Jautājumu biežums. Dažādos pētījumos aprēķinātais skolotāja jautājumu biežums caurmērā bijis ļoti augsts- apmēram 150 jautājumu stundā konkrēti sākumskolas klašu dabaszinātņu un sociālo zinātņu skolotājiem, un vairāki simti jautājumu dienā pamatskolas un vidusskolas skolotājiem.
Jautājumu izziņas līmenis. Svarīgs ir arī jautājumu jeb mijiedarbības izziņas (kognitīvais) līmenis. Viens veids, kā grupēt jautājumus pēc izziņas līmeņa, ir aprakstītā taksonomija: zināšanas, analīze un novērtējums. Jautājumus var izmantot arī citiem nolūkiem, nevis intelektuālo procesu stimulēšanai, kā tas ir taksonomijā. Šie citi nolūki var būt šādi:
• Aicināt skolēnus uzlabot savus pirmos mēģinājumus (Turpini!Vai vari paskaidrot sīkāk);
• Rosināt zinātkāri un motivēt atbilžu meklēšanu (Kāpēc cilvēkam vajadzētu izdot miljardus, lai atvestu no Marsa akmeņus, ja uz Zemes daudzi cieš badu?);
• Vadīt skolenu centienus apgūt kognitīvu vai sociālo prasmi (Kas, tavuprāt, iznāktu, ja te mēģinātu lietot Pitagora teorēmu? Kā tev šķiet, kāpēc Amēlija zaudēja savaldīšanos).
Tieši adresēti jautājumi. Pētījumu dati liek domāt, ka viszmaz jaunākajās klasēs, uzdot jautājumu konkrētam skolēnam, skolotājam pirms jautājuma izteikšanas vajdzētu nosaukt bērna vārdu. …