Jauno laiku vispārīgs raksturojums

Jauno laiku vispārīgs raksturojums. 17. gs. Eiropas vēsture kļuva tik diferencēta, ka visaptveroši raksturojumi un secinājumi attiecībā pret to ir jāizdara ar lielu piesardzību. Tas bija jauno Eiropas nacionālo valstu nostiprināšanās un uzplaukuma laiks. Beidzās nāciju un lielo nacionālo valstu veidošanās process (Francija, Anglija, Spānija, Holande, Vācija, Austrija u.c.). Izveidojās visdažādāko valstu tipi ( absolūtā monarhija Francijā, konstitucionālā monarhija Anglijā) notika fundamentālas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē, nostiprinājās preču – naudas attiecības. Tipiska šā laika valsts pārvaldīšanas forma bija absolūtā monarhija, kas būtiski ietekmēja kultūras izpausmes gan reliģijā, gan literatūrā, gan mākslā un arhitektūrā un citās jomās. Valsts kļuva par mehānismu, kas pārvaldīja visas dzīves sfēras, brīvi rīkojās ar saviem pavalstniekiem un viņu īpašumu. Valstij bija vara pār cilvēku dzīvību un nāvi. Eiropa joprojām bija kontinents, kur valdīja agrārais dzīves ritms. Eiropas sabiedriskajā struktūrā joprojām darbojās viduslaikos iedibinātais dalījums muižniekos un zemniekos, augstmaņos un dzimtcilvēkos.
18.gs. notika lielas izmaiņas ikvienā Eiropas valstī. Pasaules lielākajā daļā vēl valdīja feodālisms, taču Anglija pilnībā pārgāja uz kapitālismu, ko lielā mērā noteica rūpnieciskais apvērsums. Tā izveidoja veiksmīgu ārpolitiku un izvirzījās par vienu no vadošajām Eiropas valstīm attīstības ziņā. Francijā absolūtisma krīze, ekonomiskais pagrimums un bezdarbs, kritiskais valsts finansu stāvoklis, ko radīja milzīgā armija un samilzušie parādi, iztukšoja valsts kasi, notika vairākas revolucionāra rakstura sacelšanās, kas beidzās ar revolūciju. Rūpniecības apvērsums Anglijā un Lielā franču revolūcija(1789-1794) satricināja visu Eiropu. …