Līdz pat 18.gs. beigām modernajā filozofijā norisinājās sacensība starp empīrisko un racionālo tradīciju, taču laika tecējumā abas šīs pieejas pamazām sastapās ar nopietnām grūtībām.
FRĀNSISS BĒKONS (Bacon; 1561 -1626). Pazīstamais angļu jurists, politiķis, esejists un filozofs Frānsiss Bēkons bija empīriskās izziņas tradīcijas aizsācējs. Bēkona filozofijas dziļākā ievirze bija praktiska. Viņš vēlējās ar filozofijas palīdzību dot kādu labumu cilvēcei, lai tā varētu izprast un pakļaut dabas spēkus savā labā. Bēkona lozungs bija: zināšanas ir spēks, un spēks ir zināšanas. Ja savulaik Sokrāts saistīja zināšanas ar tikumu, tad jaunlaiku domāšanai tas vairs nebija galvenais. Domai, dabas apgūšanai, visai dzīvei kopumā bija vajadzīgs spēks. Spēks nevis lai saudzētu, nožēlotu, saglabātu, bet gan lai iedarbotos, pakļautu, pārveidotu un uzvarētu. Vairāk par visu Bēkons necieta nepraktisku spriedelēšanu, par kādu uzskatīja teoloģiju un tās izpausmes viduslaiku sholastikā.
Bēkona nopelns ir empīrisma tradīcijas aizsākšana Jaunajos laikos un induktīvās metodes pamatošana.
Empīrisms (sengrieķu val. empeiria – pieredze) ir filozofiska nostādne, ka visām zināšanām jābalstās uz pieredzi. Zināšanas, kuras nevar pārbaudīt pieredzē, pēc empīriķu domām, nav drošticamas. Cilvēks var droši zināt tikai to, ko viņš pats var pārbaudīt.
Viņa darbā ”Jaunais organons” (1620) izklāstīti empīriskās izziņas metodes pamatprincipi. Bēkons ieteica „pilnīgu zinātņu, mākslu un visu cilvēka zināšanu rekonstrukciju” ar induktīvās un eksperimentālās metodes palīdzību. Zinātne tikai tad var būt spēks, lai „kontrolētu dabu”, ja mēs rūpīgi novērosim visus dabas procesus un attīstīsim eksperimentālu pieeju. Tieši Bēkons uzsvēra viduslaiku metožu nepilnību un salīdzināja tās ar slimībām, kas sabojā cilvēka prātu un domāšanu.…