Sabiedriska nacionāla kustība Latvijā 19.gs. 2.pusē. Pēc Vīnes kongresa (1814 IX-1815 VI), kas notika pēc Napoleona I sakāves, kā protests sabiedrībā valdošajam reakcionārajam virzienam, radās nacionālas kustības, kas sevi dēvēja par 'jaun'- (jaunvācieši, jaunčehi utt.). Pēc šā piemēra arī latviešu nacionālās atmodas darbinieki sāka sevi dēvēt par jaunlatviešiem. Gadsimta vidū tā parādījās tā kā kustība, kas uzsvēra latvietību. Savu ideju popularizēšanai jaunlatvieši 19.gs. 50.gadu beigās izmantoja laikrakstu "Mājas Viesis" (red. A. Leitāns) un J. Alunāna izdoto rakstu krājumu "Sēta, daba, pasaule" (1-3, 1859-1860), kur latviešiem tika prasītas tādas pašas tiesības kā citām tautām. Sevišķi lielu uzmanību jaunlatvieši pievērsa izglītībai, tautas apgaismošanai. Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un J.Alunāns Pēterburgā noorganizēja laikrakstu "Pēterburgas Avīzes", kam bija liela nozīme latviešu redzesloka paplašināšanā un vācu baronu privilēģiju kritizēšanā. Sevišķi tā satīriskajiem pielikumiem ("Dzirkstele" un "Zobugals"), kas kļuva par latviešu politiskās satīras aizsācējiem. Jaunlatvieši izjuta asu pretdarbību no vāciešu puses. Tomēr jāatzīst, ka jaunlatviešiem vēl nebija īsta atbalsta tautā, turklāt daudzi no viņiem naivi ticēja, ka latviešiem ejams kopējs ceļš ar Krieviju, iekļaujoties tās kultūrā. Pamatoti ir arī jaunlatviešu kritizētāju pārmetumi, ka kustību ne reti iedvesmojušas un finansiāli pabalstījušas Krievijas impērijas varas iestādes, kam šāda opozīcija vācbaltiešiem Baltijas guberņās bija izdevīga. …
