Jaunlatvieši uzsvēra latvietību, cīnījās pret vācu baronu ekonomiskajām un politiskajām privilēģijām, nacionālo jūgu, pieprasīja latviešu tautas vienlīdzību ar citām tautām. Viņu darbība latviešu tautas apgaismes, izglītības un nacionālās kultūras laukā bija ar plašu vispār demokrātisku raksturu un nozīmi. Viņi veica lielu tautas apgaismes darbu, saprazdami, ka kapitālisma laikmets prasa augstāku visas sabiedrības izglītības pakāpi, tāpēc sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no baltvācu aizbildniecības. Jaunlatvieši vērsās pret muižnieku un mācītāju uzskatiem, ka izglītots latvietis vairs nepiederot savai tautai. Viņi uzsvēra, ka arī zemniekiem jāattīsta savs prāts, jāapgūst zināšanas, kas vajadzīgas, lai kļūtu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli. Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūras skolu.
Līdzīgi tam kā citās valstīs pēc Vīnes kongresa, kas notika pēc Napoleona I sakāves (1814–1815), radās nacionālas kustības, latviešu nacionālie cīnītāji nodēvēja sevi par jaunlatviešiem.
Nosaukumu "jaunlatvieši " pirmo reizi lietoja vācu mācītājs G. Braše, kurš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu "Dziesmiņas", saskatīja tā antifeodālo raksturu. Viņš autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē, taču attieksme mainījās, pašiem jaunlatviešiem to pieņemot un lietojot.
Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā - literatūrā valodniecībā, teātra un tēlotāja mākslā, folkloristikā un mūzikā. Jaunlatviešu idejas tautā nestas ar tā laika preses izdevumiem - "Mājas Viesis", "Sētu, Dabu, Pasauli" un ar laikraksta "Pēterburgas Avīzes" starpniecību.
Pēterburgas Avīzes bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums.
…
