JAUNLATVIEŠU KUSTĪBA
Jaunlatvieši ir sabiedriska nacionāla kustība Latvijā 19.gs. 2.pusē. Pēc Vīnes kongresa (1814 IX-1815 VI), kas notika pēc Napoleona I sakāves, kā protests sabiedrībā valdošajam reakcionārajam virzienam, radās nacionālas kustības, kas sevi dēvēja par 'jaun'- (jaunvācieši, jaunčehi utt.). Par jaunlatviešu kustības aizsācēju var uzskatīt lauku māju rentnieka dēlu Krišjāni Valdemāru. 19. gadsimta četrdesmitajos gados viņš Ēdolē izveidoja pirmo latviešu kultūras biedrību, kas saucās Baltijas jūras izsmelšanas biedrība. Valdemārs izveidoja pirmo latviešu publisko bibliotēku un kori. (1;2)
Kustības praktiskie mērķi bija saistīti ar Baltijas tradicionālās iekārtas pārveidošanu nolūkā: 1) turpināt agrārās reformas, lai radītu plašu zemes īpašnieku slāni; 2) mazināt Baltijas autonomiju un muižniecības privilēģijas; 3) stimulēt jaunu ekonomikas nozaru attīstību; 4) attīstīt izglītību latviešu valodā un ieviest krievu valodu par galveno svešvalodu; 5) apvienot Kurzemes guberņu un Vidzemes guberņas latviešu daļu; 6) saliedēt latviešu tautu kā vienotu lingvistisku un kultūras grupu; 7) sekmēt latviešu kultūras emancipāciju blakus vācu un krievu kultūrai. (3)
Jaunlatviešu galvenais darbības lauks bija publicistika, tāpēc Jaunlatviešu ietekme tautā tika sasniegta ar preses izdevumu starpniecību, nozīmīgākie izdevumi bija “Mājas Viesis” (1856–1910), “Pēterburgas Avīzes” (1862–65) un “Baltijas Vēstnesis” (1868–1906).
“Pēterburgas avīzēs”, galvenokārt, publicēja valsts un politiskās ziņas, tiesu lietas un likumus, kā arī rakstus par saimniecību un zemkopību. "Pēterburgas Avīzes" bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums, kas iznāca Pēterburgā no 1862. gada 26. jūlijā līdz 1865. gada jūnijam. Izdevējs bija Krišjānis Valdemārs. Sākotnēji avīzes redaktora pienākumus uzņēmās Juris Alunāns, bet vēlāk viņa vietu ieņēma Krišjānis Barons. Tajā tika publicēti raksti par dabaszinātnēm, filozofiju, vēsturi, pasaules politiku.…
